Obser Ver - Post a comment

Es neatceros gandrīz nekā, ko mācījos nedēļu ilgos kursos pagājušā gada augustā. Knapi atsaucu atmiņā, ko mācījos pirms gadiem 15. Toties atceros gandrīz visu, kas notika pirms gadiem 30.

Septiņdesmito gadu otrā puse, stagnācijas ziedu laikos mazpilsētā kā sēnes aug 3stāvīgās daudzdzīvokļu mājas. Blakus tiek būvēts bērnudārzs, uz kuru man nākamsezon būs jāiet.
Dzīvojamā kvartālā izveidojusies komūna, kas katru vakaru sēž mājas priekšā uz soliņa, pīpo papirosus, vēro apkārtni un 'bazarē'. Viens šīs komūnas pārstāvis dzīvoja tieši zem mums, viņu sauca par Salasķējevu. Blakus kāpnēs dzīvoja Marōzovs un Fiļīpovs. Sētniece arī tusēja šajā komūnā, viņu sauca Ņikīķina.

Salasķējevs bija vecs īgņa, kurš dzīvoja kopā ar sievu un pieaugušu dēlu ar savu sievu. Reiz, kad mūsu dzīvoklī pārplīsa ūdenstruba, un, attiecīgi, viņš tika appludināts, vecis ar bļāvieniem 'O, gorje mņe!' aizskrēja uz veikalu pēc polša un tovakar visa komūna pielēja acis, aktīvi apspriežot aktuālāko jautājumu. Atceros vēlāk (apmēram pamatskolā), mēs fenderējot ābolus, nejauši ieklīdām viņa piemājas dārziņā. To viņš nostučīja manam tētim, bet man par to nekas nebija.

Fiļīpovs bija omulīgs sārtvaidzis. Viņš bija vietējā celtniecības uzņēmuma labākais mūrnieks, vēlāk arī brigadieris. Viņa omulīgā seja gandrīz vienmēr bija atrodama uz plakāta 'mūsu labākie'. Šis plakāts bija pie vietējā celtniecības uzņēmuma ieejas vārtiem. Fiļīpovs ar mani ļoti draudzējās, patiesībā, viņš ar visiem ļoti draudzējās. Bet man vienmēr veltīja kādu uzmundrionši-laipnu uzsaucienu valodā, kas bija kaut kur pa vidu starp latviešu un krievu, bet tomēr saprotama.

Marōzovs bija daudz mīklaināka personība. Sirmiem matiem, ar milzīgu zelta priekšzobu. Viņa sieva, šķiet, bija latviete un manas mammas draudzene. Savukārt, divi puikas (4-6 g vecāki par mani) no manas vecmāmiņas mūždien tika saukti nekā savādāk kā par huligāniem. Reiz mans tētis kopā ar savu draugu un kaimiņu pagalmā izveidoja skaistu puķu dobi. Marōzovs neizprotamas motivācijas vadīts nostučīja šo faktu kaut kur, nosaucot to par buržāzijas-kapitālisma-privātīpašuma atdzimšanu. Pēc neilga laika puķu dobe panīka, jo neviens neuzdrošinājās tai vairs pieskarties.

Sētnieci Ņikīķinu neviens bērns/pusaudzis neieredzēja. Viņa tāpat. Šķiet, ka katrā bērnā viņa saskatīja potenicālo apkārtnes piesārņotāju un viņas darba apjoma palielinātāju. Par to pret viņu tika vērsts pagalma jauniešu bara sistemātisks terors. Nežēlīgi.

PS. Tā lūk. Vecuma marasms varētu būt stadija, kurā no galvas izkūpējis pilnīgi viss, atskaitot bērnības traumas...