Obser Ver - Post a comment

Astoņdesmito gadu beigās bridžam piemita aizliegtā augļa pavisam neliela piegarša. Tiešām, pavisam neliela. Jo "process jau bija aizgājis" un kārtis rokās vairs netika automātiski uzskatītas par skolnieka nodarbošanos ar azarta spēlēm. Īsti nav zināms kādas tam varēja būt sekas, bet visi zināja, ja skolā pieķers labi nebūs (kārtis toč atņems!), un policejiskā valstī prātīgie cenšas neizmēģināt, ko tik visu varas pārstāvji viņiem varētu piespēlēt. Tātad, priekškars bija kritis un bridžu tagadiņ varēja spēlēt sakot, ka nodarbojamies ar sportu.

Līdz sportam tur bija patālu, bet solīšanā un izspēlē ielauzīties sanāca. Pēc skolas beigšanas dzimtajā mazpilsētā tika atklāts spēcīgs bridžists-amatieris, viņš arī vietējās kaimiņskolas direktors. Bridžs nonāca jaunā līmenī, tagad kļuva skaidrs, kā šlemus nosolīt. Tikām līdz Steimana konvencijai - jautājums par mažora četrinieku pie beztrumpja sadalījuma. Ar izspēli gan progress (ja vispār bija) bija krietni lēnāks, tāpēc arī līdzdalība pāris turnīros beidzās ar vidēja mēroga izgāšanos.

Sportiskā plāksnē bridžs deva pavisam viduvēju rezultātu, toties sociālajā notika zināms uzrāviens. Izrādās, ka bridža spēli var harmoniski savienot ar krietni grādīgu dzērienu lietošanu. Tie bija agrīnie deviņdesmitie, un nebija pieņemts raukt degunu arī tad, ja galdā nonāca tīrs klavierdzēriens. Tad skolas direktora dzīvesbiedrene - jauka un atsaucīga būtne - padzina cienījamos bridžistus no sava dzīvokļa, un spēle turpinājās netālās skolas direktora kabinetā. Spēles beigu stadijā tika solīti tikai šlemi, parasti ar rekontru.

Laiki strauji mainījās, skolas direktors sen vairs nav skolas direktors, un bridža censonis uzmētā pa roberim labi ja reizi piecos gados, lai konstatētu smadzeņu darbības īpatnību - izstumt dziļākos slāņos ne pārāk pielietojamu bagāžu.