Obser Ver - Post a comment

Astoņdesmito gadu sākumā manai vecmāmiņai bija jau pāri astoņdesmit. Es biju 4.c klases pionieru pulciņa trešā posma posmvedis. Vecmāmiņa nez kāpēc 24. decembrī par katru cenu pieprasīja, lai mans brālis (ar trīs mūzikas skolas klasēm) spēlē kaut kādas dīvainas dziesmas - viena saucās "Klusa nakts, svēta nakts". Dziesmas vārdi bija uz saburzītām lapiņām, un rakstīti teikumos, nevis pa rindiņām, kā kārtīgai dziesmai pienāktos. Vārdi bija ārkārtīgi nesaprotami, un tā kā skolā neviens tos nelika mācīties, tad neviens arī tos nemācījās un nezināja. Toties ar pilnu krūti uzsākt dziesmu "KLŪ-USA NAKTS, SVĒ-ETA NAKTS, M-M-M-M-M" visi bija iemanījušies.

Te, vienu gadu repertuārā parādījās dziesma ar krietni jautrāku motīvu un saprotamāku tekstu:

Jūs bērniņi nāciet ar priecīgu prāt pie silītes Betlemē(wtf?) visi nu klāt

Nesaprotamos vārdus atmetam, un, ja ņem vērā, ka 3. posma posmvedim nav ne mazākās nojausmas, kas ir Betleme, tad pāri paliek tāds kā aicinājums sivēniem uz maltīti. Vēl jāpiebilst, ka vidūšīgākais dziesmu dziedātājs ir tieši vecmāmiņa, kurai gadu nasta bija darījusi krietni čerktošu balss tembru. Šķiet, ka šī asociācija ir diezgan nopietni iegūlusi apcirkņos, neraugoties uz aizpildītiem robiem izglītībā par Betlemi utml. lietām.