Obser Ver

Četri brenguļi un bonaparts. Tā nav vecā filma par lielo tēvijas karu. Tas ir ziemasssvētku sākums klondaikā.Ļoti labi, arī sviestaini apmeklētāji un kaut kāda tur ballīte neko nesabojāja. Laba kompānija ir laba kompānija, tur nekas nav darāms.

Skaidrs, ka līdz gada beigām diez ko daudz jaunus kilometrus klāt nepieskriešu. Paliks apmēram 1300 ar kaut ko, kopš gada sākuma skaitot. Bet būtu forši, jo man tagad ir viss, ko ziemas skrējējs varētu vēlēties. Labi, gandrīz viss. Naglainās ātrumčības, labs vindstoperis augšā, galvā uzmaucamais bufs, un aifons ar rankīperi. Un vēl man ir iesnas un jocīgs kakls. Ja tā padomā, iesnas vairāk vai mazāk man ir visu gadu, tagad tieši vairāk. Un arī klepus ņem un uznāk un pāriet tik ātri un lēni bez gala, neraugoties uz dažādu farmācijas produktu iemēģināšanu. Tāpēc izdomāju, ka varētu apciemot loru, lai viņš man diagnozticē kādu hronisku kakla/deguna kaiti, kuru vajadzētu paārstēt. Bet skalot dobumus gan es otrreiz neļaušos, lai ārstē kā vēlas, bet ar skalošanu tikai tad, ja līdz akūtam tā lieta aizies. Jo tas, kas man šobrīd kaiš, patiesībā nav nekāda īsta slimība. Ne temperatūra, ne sāp kaut kas, tikai tas skriet-negribas-nogurums.

Vells ar ārā, kad šitais beigsies? Kā var kaut kas nebūt kompetencē? Ja tev nav kompetencē, tad tu esi lohs, jo kompetenci var uzlabot mācoties, izglītojoties un tamlīdzīgos veidos.

Zinu jau, ka šis ir krievu-padomju ievazājums, kad kompetence acīmredzot nozīmēja kaut ko citu, nevis zināšanas. Un tieši tāpēc īpaši griežas acīs vai ausīs, kad atkal (kārtējoreiz) sastopos. Jo tas teiciens neskan vienkārši: piedodiet, es par to neesmu atbildīgs. Bet gan tā īsti padomjiski: es par to nekā nezinu, un man ir pohuj, jo man neviens tāpat neko nevar izdarīt.

Tiesneša šubrovska tēmu varētu attīstīt tieši tāpat kā par visiem pārējiem varoņiem. Kontekstā ar kaut kur pazudušo Ploriņu. Sanāktu arī kontekstā ar ziņu par tiesnešu algām.

Ar nepacietību gaidu filmu "Vai". Te ir sajūta par spēcīgu kulta piesitienu.

Uzminiet, kuras markas mašīna tā varētu būt, kas iebrauc (manam) stāvošam auto aizmugurē un uzstumj virsū priekšā stāvošam:)? Protams, ka uzminējāt. Sevišķi stulbi ir tas, ka auto dabūjis aizmugurē 2. reizi apmēram 2 mēnešu periodā.

Nu labi, tas pa lielam jau nekas. Krietni vairāk pārdomu izraisa gadījums, kad 80+ gadīgais vectētiņš, atstāts ar 2 gadīgo viens pats mājās izpildījās tā, ka nevar saprast, kuram no abiem tā prāta vairāk bijis. Labi, ka visi sveiki un veseli, tika cauri ar piedūmotu virtuvi un koridoru, ko abi pamanīja post factum. Atšķirība starp viņiem tikai tā, ka vectētiņš piedalās vēlēšanās, mazais nē.

Mans favorītais starptautiskais komentētājs Фёдор Лукьянов par ziemeļkoreju.

Redz, kas par tekstiem:
Вообще, как часто бывает в дворовых взаимоотношениях, репутация «отмороженного» и «безбашенного» выгодна. .. Готова северокорейская верхушка стать камикадзе или нет, никто доподлинно не знает, но желающих проверять не обнаружилось.

Vai kādreiz esat dzirdējuši par Marģera Martinsona lāstu? Tas ir tad, kad laiku pa laikam pretī, garām vai šķērsām jūsu iecerētajai trajektorijai pārvietojas Marģers Martinsons. Vai arī gaida sabiedrisko transportu jūsu pieturā vai sēž pie blakus galdiņa jūsu apmeklētajā krodziņā utml. Jūs neesat Marģera Martinsona draugs, neapmeklējat nevienu no klubiņiem, kuru dalībnieks ir Marģers, neesat pat attāls viņa paziņa. Lāsta būtība ir, ka vismaz reizi mēnesī Marģers Martinsons nozib jūsu redzeslokā pilnīgi bez jelkāda reāla iemesla. No šī lāsta nevar tikt vaļā mainot savus ieradumus, piemēram, ja birojs pārceļas no paša centra uz bišķi-ārpus-centra, Marģers Martinsons ar pārsteidzošu regularitāti tik un tā nonāk jūsu redzeslokā. Šis lāsts nav īpaši ļauns pēc savas dabas, vien uzjundī atmiņā deviņdesmito gadu vidus politisko debašu specifiku, un pārdomas, nez kā var menedžēt ašpadsmit pēcnācējiem. Un vēl, pārdomas par to, kāpēc tieši man.

Daudz ko neesmu pratis un sapratis, kur nu vēl visas dīvainības, kuras pašā knapi pamanu ar gadiem.
Visvairāk es nesaprotu, vai es saprotu citus, tāpēc (nu jau tā retrospektīvi skatoties) esmu īpaši vājš disciplīnā ievelc viņu gultā. Šim apstāklim gan nav īpašas nozīmes no šībrīža pozīcijām raugoties, bet intīmas un personīgas sarunas manī bloķē domas, rada vēlmi novērsties, vai maskēties smieklu lēkmēs, un tādas īstas sarunas ļoti reti izdodas, arī ar pavisam tuviem cilvēkiem. Ļoti žēl, bet ko lai dara, atliek vien sarunāties ar sevi. Un tā pa īstam žēl tāpēc, ka diez ko citu dzīvē nevēlētos, kā saglabāt dažus labus draugus līdz sirmam vecumam (vai cik nu tur būs atvēlēts). Tos draugus, kuri manas dīvainības pamanījuši labu laiku pirms manis paša un par tām laipni pasmīn, savstarpējās sarunās droši vien labsirdīgi aprunā, bet tā pavisam mīļi aprunā, sak, redz kāds mums tas žibčiks. Pats tagad mokos galvu lauzīdams, vai atsvešināšanās no seniem draugiem ir dabīgs vecuma blakusprodukts, vai tuvojas kārtējā dziļā vilšanās. Vilšanās, ka neprotu nosargāt to, kas pašam tā pa īstam svarīgs. Vilšanās, ka tā arī neiemācīšos būt īsti atklāts un visi mēģinājumi beigsies pusratā, vai, kas vēl ļaunāk, izskatīsies pēc kaut kā pavisam cita.

Apmēram aiz Raunas laiks noskaidrojās un tajā rajonā vakar visas dienas garumā neuzsniga it nenieka. Mežu zāģēt tagad eju tikai ar koši sarkano ķiveri, tādā veidā galva ir reāli pasargāta, un dažās epizodēs kļūst par īstu darba rīku, jo bez ķiveres nevar ar pieri atspiest zāģējamo zaru, kad rokas aizņemtas.

Kaimiņu alkašu kundzīte ir savu mūžu nostrādājusi obšepitā. Par cik viņa servisa veidā saņem dažus pievedumus "no pilsētas", to cenšas kompensēt ar pievienotās vērtības pakalpojumu - sēņu zupu. Ui mīlīši, tas gan ir ko vērts. Nenormāli kruti, gaumīgi, smeķīgi. Sākumā skepse, ko tur alkoholiķis, noindēs vēl un tā. Nekā nebija, inventāru var nodzert, meistarība ir uz mūžu, es teiktu.

Caurulēs parādījās siltums. Tā ir liela veiksme, es sacītu, bet divi no četriem siltuma ķermeņiem acīmredzami prasās pēc atgaisošanas operācijas, un tas ir stress. Daudzstāvu nama apkures sistēmas fizika ir mazliet meta- līmenī, varētu klusi cerēt, ka radiatori paliks silti paši, tāpat vien, vai no tā, ka atgaisos viņus kaut kur citur kāds cits un man nekas šajā sakarā nebūs ne jāorganizē ne(pasargdies) jādara.

Kamēr mums te lielā izvēle tuvojas, citur notiek lidojumu iztirzāšana: http://db.lv/r/331-pasaule/229377-islandes-ekspremjeru-tiesas-saistiba-ar-krizes-izraisisanu
Vispār uzskatu, ka mazā valstī dzīvot ir jauki un mājīgi, tomēr mazām valstīm, acīmredzot, ir savs lāsts. Savu sāpi kārtīgi izsāpēt, bērt sev uz galvas, brūcēs, plēst no galvas un tā tālāk. Ceru, ka šī mūsu valsts izrādīsies pietiekoši liela.

Jaunajā ofisa mājā jāsēž vienā telpā ar jaunām būtnēm. Ofiss labs, būtnēm arī nekāda vaina, taču izrādās abas lieto diezgan spēcīgas smaržas. Es jau saprotu, ka tas lai patīkami būtu un tā. Bet pilna telpa ar divām smaržām ir bišķi pa aktīvu parastam birojam. Jo, pa manam, sajust sievietes smaržu - tas ir diezgan intīmi. Ielaušanās privātajā telpā, lūk kas. Un tā visu dienu nomāc neērtība, un ej nu tagad pastāsti kādam šito savu nelaimi.

Pirms starta sacensībās vienmēr jāuzmin kvests, ko vilkt mugurā? Rudentiņš mums tāds kā liela bite, viņš var līt un viņš var arī nelīt, tāpēc par lēmumu atbalsta sistēmu izmantojam Windguru. Vēl pusstundu pirms divpadsmitiem viņš vakar teica, ka Valmierā (precīzāk, Burtniekos) jau nu nekāds lielais lietus nebūs. Tas nozīmē, jāskrien garajā augšā un īsajā apakšā.
( tālāk detaļas )

Grāmatas sarakstītas jau kaudzēm, bet šeit var iegūt vēl vienu pavedienu: http://klab.lv/users/observer/tag/skrienu

No šodienas jāsecina, ka mans organisms maratonam ir absolūti nepiemērots. Piekare totāli nevilka, tāpēc motors distances otrajā pusē pārsvarā atpūtu dabūja. Vidējais pulss 154 ir ne pārāk grūta treniņa līmenī. Rezultātā ellīgi noberzta stakle, un klibums tuvu traumatiskam.

Betnu, saprotiet paši, tādu ķeksīti dabūt:)...

Internetos uzzināju, ka šodien ir Tēvu diena, un nedaudz cītīgāk nekā citas reizes iztīrīju māju.

Skrienamsezonas beigu gals pavisam šļaugans pēc skata kļuvis. Nopietni apdraudēts ir pirmais mēģinājums pieveikt to tur, uz burta m.

Vēl augustā viss izskatījās skaistāk kā Andersena pasakā. Pāris trīsdesmitpluskilometrīgie treniņi veiksmīgi iemēģināti, iknedēļas divdesmitnieks ir kļuvis par parastu lietu, bet šobrīd būsim atdūrušies pret savdabīgu orgānisma niķi. Kas ta' par vainu? Nekas. Vien pāris reižu dienā uznāk iesnu lēkmes un nav spēka skriet. Tagad dzeru vitamīnus un prātoju vai pie vainas Rudens Baciļi vai treniņpārdozēšana. Ja tā būtu reāla slimība, nebūtu tik ļoti kauns no sevis (tuktuktuk, es it nemaz nevēlos saslimt).

Lai kā tas beigsies, varu pastāstīt jums visiem, ka skriešana pēc 30 (aimīn, 30km) ir par naudu nenopērkama sajūta. Multenes gluži nerāda, bet palēnām sāk slēgties ārā kājas. Tas pie čaklas dzeršanas un enerģijas ēšanas. Esot teorija, ka organisms atsāļojas, un, pasliktinoties elektrolīta darbībai, impulsi no smadzenēm ne pārāk labi uz muskuļiem aizejot. Tāda kā maziņa paralīzīte, vārdsakot. Šis, protams, ir skerī.

Sliktākajā gadījumā nākamnedēļ Valmierā būšu peiskīperis sievai uz 2h pusmaratonā.

Varu padalīties, ka šobrīd ir veiksmīgi piebeidzies kolosāls kalifornijas Hess Lake county sauvignon blank, tāpēc galva pilna ar jocīgām idejām.

Piemēram, žetons tam, kuram paša gatavotais ēdiens sanāks sūdīgs vai negaršīgs, vismaz viduvējs(un tas pats par baudīto vīnu) un viņš par to uzrakstīs cibā. Kamēr tā nav, priekšlikums "lieliskos", "brīnišķīgos", "brīnumgardos", "fantastiskos" utml. nom-nom-nom apzīmējumus nelietot, tā ir liekvārdība.

Tas vīrs ir vismaz 30 gadus vecāks par mani. Tā arī izskatījās. Tas neticamais ir, ka viņš spēj pieveikt pusmaratonu +30 grādos, turklāt vismaz pāris minūtes ātrāk par mani. Pirmajā aplī domāju pie sevis, ko tu te maisies, vecais. A velti, velti. Trešajā aplī kļuva redzamāks, kurš te kuram pa kājām maisījās.

( tālāk )

Ja nu tas nav skaidri redzams, vēlreiz jāpiezīmē, ka joprojām skrienu. Kopš sezonas sākuma summējot, šobrīd esmu kaut kur maskavas centrā, ja būtu sācis no Rīgas. Labāk ar veselību nepaliek, vismaz ar fizisko nē. Cik vien atceros, šosezon visu laiku mokos ar vieglām hroniskām iesnām.

Tieši šobrīd atkal tuvojas viens jūdžakmens Kuldīgas pusmaratona izskatā, aiz kam mani nenormāli uzvelk šādas, tipa, laika ziņas: Brīdina par kārtējo karstuma vilni. Jo treniņprocesā gūtie vērojumi rāda, ka censoņa veiktspēja 30 celzijgrādu peklē vs. 20 krītas par 15-20 sekundēm uz katru km. Vairāk padomājot, arvien bezjēdzīgāk šķiet kaldināt plānus par kaut kādiem personīgiem rekordiem pusmaratonā, bet arī atturēties no kārtīga atskaites koncerta neizdodas. Tīri tāds kā aicinājums un nolemtība.

Un vēl kas ir labi, šonedēļ gandrīz nemaz nav jāskrien, tik jāatpūšas un tad jau sestdien redzēs. Tā cerīgā sajūta pirms starta, tā ir ko vērts un tā finišēšanas sajūta vēljovairāk, štrunts par tablo.

Izlīdu paskriet, tā palēnām, pēc minūtes sāka gāzt, un sanāca sprints. Nākas pievērsties vieglatlētikai TV ekrānā (EČ). Diemžēl šodien sieviešu lodes grūšana un šķēpa priekšsacīkstes. Aizdomājos, nez cik tālu viņa pati sevi varētu aizmest, ja lode lido ap 20m. Gan jau neko īpaši, citādi viņa startētu tāllēkšanā, arī impulsa nezūdamības likums neko daudz viņai nesola. Bet veču 10km skrējiens bija labs.