Obser Ver

Lūk uz ko vēl positivus uzvedināja, uz pastiprinātu vēlmi strinkšķināt ģitāru. Tas ir mazliet jocīgi, protams, lai neteiktu ka ļoti smieklīgi, taču tas ļauj iedomāties sevi performējam publikas priekšā. Tajā ir krietna deva kaifa, es teiktu. Pēdējo reiz kaut kas līdzīgs atgadījās nu jau pirms gadiem pieciem vienas mazas rīgas centra draudzes vasarssvētku dievkalpojumā. Mazais korītis bija savas darbības norietā, tāpēc uz pasākumu basos/baritonos neviena cita bez centīgā un apzinīgā kordziedātāja nebija. Basu soliņos mazliet piepalīdzēja arī vienīgais kora atlikušais tenors, un mazā baznīciņā tīri labi skanēja.

Sabiju positivusā, uz dažām stundām. Musi un scissor sisters ievērtēt izdevās. Iespaidīgi, protams(to tik kurls un akls apšaubītu), bet neesot viņu fanam, ekstāzi sasniegt no tā ir pagrūti. Manu dienu uztaisīja Stornoway, te vismaz čaļi džinsos un rūtainos kreklos, nevis tīklveidīgā triko:)

Atvaļinājums ar to ir cauri.

Atzīšos, nekad neesmu īsti sapratis degunraucējus, kam par skandināvisko mieru un labklājību vīpsnāt gribas. Pārāk kārtīgi un garlaicīgi, tur dvēseles neesot, sociālisms fakinais, saproties. Aizdzīvosim tik tālu kā šie(ja liktens būs lēmis), tad pabazarēsim, vai bija pareizais ceļš.

Un nav jau viss tik ideāli garlaicīgi, piemēram, autobusi uz Djurgarden(kur gan vēl tūrists ar bērniem dosies Stokholmā?) ir pretīgi piebāzti, gluži kā te. Un ieraugot īstu zemo cenu lidostu(t.s Stockholm-Skavsta) radās buldozeriska biznesa ideja par lidostu Pskov-Ape.

Bērnībā vecāki mācīja nelietot vārdus, par kuru nozīmi nav nojēgas (mauka, sekss pat atceros). Pie tā, ka ziņu rakstītāji miljonus no miljardiem neatšķir būtu jau pierasts, bet izlasīju ziņu un tik un tā nopūtos: Ar viltotu pilnvaru mēģināts izkrāpt triljoniem dolāru.

Zināt kā sauc skaitļus un ar cik nullēm tie rakstāmi ir pamatskolas kurss matemātikā, un es labi saprotu, ka, vēlākais, pāris stundu pēc pamatskolas beigu eksāmena šādas zināšanas lielākai daļai jauniešu vairs nepiemīt. Citādāk ir ja tu pretendē uz ziņu reportiera godpilno nosaukumu - tad šo materiālu noteikti vajadzētu atsvaidzināt. Un diez vai tas ir par daudz prasīts, ka reportierim piemistu arī zināma mēroga sajūta. Tagad sanāk, ka kāds ir mēģinājis viltot pilnvaru, kā uz Uzbekiju ar ASV IKP samērojamu naudu pārdzīt.

Dienas bizness mazliet piesardzīgāks, vismaz virsrakstā triljonus nepiesauc, bet tekstā tik un tā. Biznesa laikraksts, tā sacīt.

Doma palasīt darba e-pastus šķita īpaši atbaidoša, nolēmu vienkārši pabrowsēt no lauku māju virtuves. Uzreiz uzleca skaips ar kolēģa jautājumu par topošo piedāvājumu, sanāca apsolīt šo to izdarīt nākamnedēļ(atvaļinājumā). Tad arī e-pasts vairs nelikās tik atbaidošs, atcerējos, ka manā vietā diez vai kāds darīs vienu mēneša beigu pienākumu un tā gandrīz stunda.

Labā ziņa ir, ka no iztīrītās mežaudzes visa malka jau pagalmā, un 7gadīgais puika, visu dienu vērojot kā tiek krāmēti traktora vezumi, noteikti pieprasīja, ka rīt vajag darīt vēl kādu darbu. Bērnam patīk darbs! Tad nu sēžu un domāju darbu rītdienai, bet vairāk sliecos uz pamakšķerēšanu, peldēšanos un vizināšanos laivā.

Atvaļinājums manī raisa gan atvieglojuma un bezrūpīguma sajūtu, gan slimīgu nemieru, kas notiks kamēr nebūšu pie virpas un kā jutīšos, kad būs jāatgriežas. Mazliet arī vainas sajūtu pret kolēģiem, kuri turpina virpot, un nespēj vai neprot atļauties atvaļinājumu 3 nedēļu garumā. Kopā ar svētku nedēļu sanāk gandrīz četras, un tas jau ir afigenna.

Sāku raksīt cibā, izrādījās, ka ieraksts ir sūdīgi īss un iepostēju to twiterī. To pašu varēja izdarīt ar šo, bet tā jau būtu spļaušana akā.

Tas aizraujošais iekš orientēšanās nav, ka man baigi padotos, atklāti sakot ir pilnīgi otrādi. A patīk tāpēc, ka dažas epizodēs atradina no višful domāšanas.

Tas ir tā: tev parasti gribas domāt, ka esi atskrējis tieši uz kontrolpunktu, vai vēl labāk - ka kontrolpunkts būs tieši tur, kur tu vaiga sviedros censdamies atskriesi. Bet, ja redzi, ka kalns ir tieši priekšā, a pēc kartes kontorlpunktam kalns ir kreisajā pusē, tad labāk tomēr sāc skatīties, kur tu patiesībā atrodies, nevis pārliecini sevi, ka tas kalns priekšā patiesībā ir tas pats, kalns, kuram jābūt kreisajā pusē un atliek tikai labāk pameklēt.

Un tā uz nodirstjiem kontorlpunktiem pusstundas vietā patērēsim vien desmit minūtes, a varēja atrast divās-trijās.

Šoreiz stāsts par to, kā cilvēks kopš vidusskolas neskrējis tālāk kā līdz tramvajam, nolēma pamēģināt. Atmiņas par skolas laiku panākumiem skriešanā 20 gadu garumā stipri pabalējušas, vien zināms, ka toreiz fizkultūrā tīri labi gāja. Un tā dažus mēnešus pirms slavenā notikuma cilvēks apskrien apkārt kvartālam, pēc tam 2km un tā tālāk līdz izrādās, ka arī 18km noskriet nav nekas īpašs. Lūk rezultāts, pāris gadu pirms 40, trīs puiku mamma veic pirmo pusmaratonu ap 2h10 un plāno nākamo.

A priekšzīmes rādītājs pēc paša iepriekš nodefinētiem kritērijiem veicis savu 4. pusmaratonu pavisam pieņemami. Vai pat ar ļoti labu rezultātu, ja skaita pēc čipa laika:). Pieredze ir laba lieta, jo citādi nevar zināt, kā pareizi iesmērēt stakli un krūšu galus pret noberšanu un visu pārējo ar sauļošanās krēmu pret apdegšanu. Un, ka 180 bpm vidējais pulss nepilnu divu stundu garumā ir principā izturams. A vispār, šis bija nenormāli grūts skrēj

Apstulbu. Pa vienu no mūsu televīzijām iet kaut kāds pašmājās producēts seriāls. Kā var nojaust, skatītājiem tiek piedāvāts balsot par to, kurš tur ar kuru turpinās drāzties vai gluži otrādi - neturpinās. Labi vēl, ja būtu parasts totalizātors, a nē - tiek dots mājiens, ka balsojums ietekmēs turpmāko scenāriju. A apstulbu prātojot, cik jocīgam jābūt skatītājam, lai par šādu balsojumu maksātu naudu.

Stīvums kaulos no 357. huskvarnas vicināšanas divu dienu garumā. Riktīgs zvērs. Citādi 1.5 ha pāraugušās jaunaudzes tīrīšanas darbs ir iedvesmojošs, totāls kontrasts ikdienai un tipa kaut kas no nākotnes vērtības radīšanas. Nākotne, protams, tāda patāla.

Un mazliet par iepriekšējo paaudzi. Lūk, mans priekštecis šobrīd ir sasniedzis tieši 2x lielāku vecumu nekā manējais, viņš atceras, kā tajā jaunaudzē vēl iepriekšējais mežs auga. Reiz piefiksēju, ka viņš prata ar kūleni izvairīties no traumas kritienā pa nogazi lejup. Toreiz viņam bija 71 gads, tagad 74 un pa šo laiku ir konstatēta sirds mazspēja. Tas viņam netraucē visas dienas garumā staipīt papīrmalkas baļķīšus mežā. Nez, ko tas ārsts, kurš diagnozi uzstādīja teiktu par to un kā tas beigsies. Sevi nobendēt jau lielu mākslu nevajag, bet nobendēties tikpat labi var arī mājā uz dīvāna sapūstot.

Piebildīšu, cienījamā kundze, ka joprojām skrienu. Tādējādi kopš gada sākuma ir savākti apmēram 400km, un tā kā mani skriešanas treniņi ir tīri labi dokumentēti jau apmēram gada garumā, pamats domāt, ka pie attiecīgas apstākļu sakritības 23. maijā varētu rasties jauns rekords pusmaratonā. Personiskais rekords, protams. Jaunais mērķis ir 1h40. Arī 1h45 tiks uzskatīts par ļoti labu rezultātu un līdz 1h50 būs pavisam pieņemami. Ja lēnāk, tad gan, cienījamā kundze, tā būs zināma vilšanās, bet ilgāk par 2h jau smaga izgāšanās. Jāpiebilst arī, ka trāpīt jebkurā diapazonā ir ļoti iespējami, jo kreisais ahillejs šosezon tāds pavisam niķīgs palicis. Bet tas jau sīkums, jo man vēl neskaitāmas sezonas priekšā visādu rekordu sasniegšanai.

Atnāk Pastnieks pie Jāņa un saka:

P: Klau, Jāni, labi tev sanāk to lauciņu apstrādāt.
J: Jā, jā, cenšos, cenšos
P: Bet pa dziļu dažās vagās iearts kaut kā, ne?
J: Hm, ... nu jā, man likās ka taisni tā vajag.
P: Nevajag, Jāni, nevajag...
J: Nez, nez...
P: Tās pāris vagas bišķi pielīdzinam, aizmīdam, un - visiem labi, ne?
J: Nez, vai sanāks...
P: Sanāks, Jāni, sanāks! Un mēs jau arī vairāk tā nedarīsim, tā bija pēdējā reize, goda vārds!
J: Nevaru, saproti, nevaru...
P: Ek /nopūta/

Rītos agri esmu ofisā, tāpēc vienmēr sastopu apkopēju. Lūk, smalltalkā izrādās cilvēks atklājis, ka braucot ar rīgas sabtransportu rīta agrumā biļete nav vajadzīga vispār. Piecītis kabatā esot, katram gadījumam, bet tas jau vairākkārt atmaksājies(!) esot. Aizķēra gan.

Nepārprotiet, lūdzu, es arī uzskatu, ka Daudze par saeimas spīkeri kļuvis vien dažādu milzīgu pārpratumu rezultātā, un viņa teksti ir atbaidoši (piemēram, šis Daudze: kamēr iedzīvotāji krāps valsti, tikmēr būs arī negodprātīgi politiķi). Es arī piekrītu, ka rīgas satiksmē ir milzīgi daudz ko uzlabot, varbūt pat teiktu, ka tā iestāde ir vienkāršs vecs puveklis (kaudze piemēru - "22. maršruta problēma", autobusu iepirkums, arī e-talons)

Bet tomēr: vai tas ir par daudz prasīts no apkopējas saprast kas ir iedzīvotāju solidaritāte maksājot par kopīgo sabiedrisko pakalpojumu? Un vai par daudz ir cerēt, ka cilvēks ar zagšanu lielīties pārstās?

Astoņedesmitajos gados mazpilsētas vidusskolniekam vasaras bija zināmā mērā nolemtas. Valsts Agrorūpnieciskais Komplekss cieta no hroniska darbaspēka trūkuma, tāpēc jūnijā veltīt sevi biešu laukam drīzāk bija topošā pilsoņa pienākums, nevis brīva izvēle piepelnīties.

Pret Lotosu vidusskolniekiem attieksme bija drīzāk pozitīva. Galvenie plusi ir zināms attālums no pastāvīgās dzīves vietas, kurā vienība tiek nometināta, viena vai divu pavadošo skolotāju uzraudzībā. Iegūt savā rīcībā kādu pilienu mūžības bija ļoti vienkārši - skolotājam saki, ka vakarā jāaizbrauc mājās, tipa. Beigu beigās, varēja neko neteikt, tak nejau naktī kāds iet pārskaitīt gultā gulētājus.

Runā, ka vidusskolnieki lotosa nometinājumā izklaidēja sevi nodarbojoties ar sportu, iestudējot šekspīru un tamlīdzīgi, bet pilnīgi droši zināms, ka dažādu dziru patērēšana bija ļoti izplatīts laika īsināšanas paņēmiens. No šībrīža pozīcijām raugoties, nav īsta izskaidrojuma, kādā veidā nākamajā rītā 8-nulle nulle bija iespējams nonākt svelmainajā biešu laukā, bet tas vienmēr kaut kā izdevās. Pareizi jau vēsture māca, ka feodālā iekārtā klaušu darbam produktivitātes nebija, a tas varētu būt arī tāpēc, ka naktīs koda.

Sēžam vagā ar Valdiņu, apspriežam iepriekšējās nakts varoņdarbus, līdz uznāk Slāpes. Par laimi saskatāmā attālumā ir mājas, tur aka droši vien...Ieejam pagalmā palūgt atļauju pasmelt no akas. Tur uzrodas sirms vīrs, un burkšķ kaut ko, ka nebūs nekāda aka un vedina mūs uz puspagrabiņu ceriņkrūmu pavēnī. No turienes tiek iegūta burka ar balti duļķainu dzērienu. Ierūgušas bērzu sulas bez jelkādām piedevām, pagaraba temperatūrā. Acīs iesprāgst asaras no aukstā, kodīgi skābā padzēriena un droši vien no laimes par neticamo remdinājumu.

Neviens cits bērzu sulu patērēšanas gadījums atmiņā nav saglabājies.

Pukstēt cibā sēžot laukos pie galda - tas ir mūsdienīgi. Grūvšarks ar edža palīdzību starp dziesmāma baigās pauzes taisa, bet citādi tehnikas progress pilnīgi dveš visriņķī.

Domāju, tas melsēju tukšs izdomājums. Citās interpretācijās - nespēja nevienai atteikt vai rokās nav spēka savu erekciju uz leju nospiest. Vakar ap septiņiem vakarā aizsnaudos gultā, pamodos šorīt septiņos rītā. Un šodien nav spēka, droši vien no pārmērīgas gulēšanas.

Jaunais atklājums ir vecais Elvis. Pieci dažādi septakordi pavisam vienkāršā dziesmiņā. Un četri vienā citā tieši tikpat vienkāršā. Un komplektā viens pilnīgi acīmredzams vērojums - mans melanholims iegūst teju pataloģiskus apmērus.

Tā siera aromāts, nu labi - briesmīgā smaka, kaut ko atgādināja, tikko atcerējos. Vakar bija mazliet sastrutojis pirksts, ikurāt tā pat nesa. Siers pavisam ēdams izrādījās, un vēl tas aromāts it kā iesūcies visur un šķiet ka ik pa laikam atkal uzvēdī.

Skrējiens kopā ar spēcīgāku kolēģi. Garie kilometri ātrāk dilst, tas nu gan, bet "Vispār jau, arī no šādiem treniņiem ir savs labums", tā beigās iepriecināja kolēģis. Pēdējos pāris kilometros viņš vēlējās paņemt kāpinājumu, kā rezultātā ātri vien pazuda no skatiena. Cerams, ka viņš jutās labi iesildījies, astoņpadsmit kilometru kā nekā.