Šodien Kajs izrāvās no pavadas tieši Īstā Veča acu priekšā, bet pirmo reizi nevis vienkārši adios, bet pats atskrēja atpakaļ, lēni bridām cauri piesnigušam mežam, atradām vairākas stirnu guļvietas, pēdas. Ir aizraujoši skatīties, cik ļoti viņu interesē VISS un cik ļoti viņš grib notikt un būt

Latvijas Radio: "Vēl viņš bija aizrautīgs brunču mednieks."

ja uz nakti velk 2 bikses, 2 džemperus un guļ zem 3 segām, nav īsti par ko sūdzēties
lasīju, ka Sibīrijas haskijus sākotnēji turēja ne tikai vilkšanai, bet arī sieviešu un bērnu guļvietu apsildīšanai un apsveicu sevi ar domu gaitu

Latvijas Radio šodien: (nolasa kādas klausītājas vēstuli) "Un tas notika 2001. gadā, tātad - ļoti, ļoti sen."

Lai saprastu, cik liela ir izpletusies uzskatu plaisa, pietiek izlasīt Renātes Saulītes rakstu "Tikai neraudi" un Čestertona "Bēbīšu apjūsmošanas aizstāvība" vienu pēc otra. Un tā neskaitāmos jautājumos.

Vakar uz astoņiem vakarā braucu pakaļ meitai uz centru. Virs Rīgas modās milzīgs Šlopsetrklopstera apkosts mēness. Es pie stūres, uz Vanšu tilta auto kustība nepielūdzami plūst visātrākā atļautā ātrumā. Logs manam auto arī netīrs, ātrumkārba manuālā. Bolos un skumstu, ka neiemūžināšu lielo milzi. Nē, nu ko tur liegties. Mēģināju jau, bet sanāca vien tāla nojausma zilā vakarā. Piedevām vēl izskatās, ka kamera dikti pillā bijusi. Bet ir arī otra neizprotamā bēda. Pat tajās reizēs, kad redzu milzi ne pie stūres, ne aiz auto loga un varu nobildēt - bildē viņš nemaz nav milzu. Nu kas tā ir par netaisnību? Es taču redzu, ka viņš ir milzis apkostais. Bet bildēs iznāk tāds pats mazs pidriķis, kā neparasti augstu iekārusies padomju laika pretīgi dzeltenā ielas spuldze.
Uzrakstīju Deinatam īsziņu, ka ļoti ceru, ka viņš ar savu kameru un māku iemūžinās man nenoķeramo dabas parādību. Cerībai taču jābūt.

LA.LV Zinātnieki ir pārliecināti, ka regulārs miega grafiks samazina mirstības risku par 24%

šajā dienā pirms desmit gadiem:
DELFI. Uz ielas guļošu Kiberzemessardzes komandieri smagā reibumā nogādā slimnīcā.

Bet priecīgā ziņa ir tā, ka sāk krēslot tikai pēc pieciem. Tā elles tumsa sāk atkāpties.

Moltbook jeb facebook versija tikai robotiem izklausās pēc tā, ka cilvēki būs bēdīgi, jo atstāti ārpus smilškastes.

https://www.theguardian.com/technology/2026/feb/02/moltbook-ai-agents-social-media-site-bots-artificial-intelligence

Redzēju sekojošo: Origo stacijā pie kāpnēm uz peronu jauns puisis atvadījās no vēl jaunākas meitenes, cieši apskaujot un noskūpstot, iekāpa vilcienā uz Tukumu, pēc minūtēm piecpadsmit izkāpj kaut kur Imantā un uz perona cieši apskauj tieši tādu pašu meiteni, kas viņu tur sagaida. Vai nu puisim romāns ar dvīņu māsām, vai arī man gļuks matricā. Gļuks vai gličs, es vienmēr jaucu?

Kā jūs šogad atzīmēsiet Starptautisko Mitrāju dienu?

bija diezgan intense un nogurdinoša nedēļa.
1d atvadu pasākums Saimniekam ar Šipša konci muižā.
3d Volvo nomainīja pakaļējos amīšus. no staļļa pienāca ziņa, ka zirgs galīgi saplēsis segu un jābrauc glābt. labi, ka nupat dabūju no Ivetas rezerves segu, citādi būtu dirsā. otrā saplēstā siltā sega mēneša laikā. sākās Shrinking jaunā sezona.
4d biju Rīgā tikties ar jauno priekšnieku. pagaidām darbiņš ir. Saļiks - mātei dzd.
5d parakstīju līgumu ar jauno darba devēju.
6d bija ļoti laba un priecīga diena - bf uzcepa pankūkas, tad aizbraucām uz jūriņu. nogājām 10 kilīšus pa saulīti - Vasas - Ķurmraga bāka - Veczemju klintis un atpakaļ. visādi smuki ledus zobiņi un oliņas un krāvumi, pie bākas vairāki leduskritumi. pēc tam Limbažos Kļavā noēdām pēdējo atlikumu bonuskartē, kura tiek kancelēta un vairāk nebūs. ēst gribējās ļoti, tāpēc nesapīkām, bet vispār visādā ziņā neiesaku - viss bija slikti, sākot no tējas līdz tam, ka viesmīle pagrāba bf šķīvi, no kura viņš vēl ēda. pēc tam laidām uz pirtīm un burbuļvannām Valmierā, kamēr vēl nav kancelēta sadarbība un muižas darbiniekiem pa lēto. vakaru gan mazliet sabojāja ziņa no Martas, ka tiek pacelta staļļa maksa - uzreiz par 70 eur, kas šobrīdējā situācijā ir nelāgi. + zirgs paspējis noplēst vienu kāju siksnu pēdējai siltajai segai, kas man ir.
7d man laikam bija dopamīna pohas. tādas var būt? pēc līksmās un enerģiskās sestdienas es jutos tieši pretēji. es VISPĀR neko negribēju, visu laiku nāca miegs (līdz gulētejamajam laikam - tad vairs nenāca) un visu dienu pavadīju pūstot dīvānā ar Heroes un skrollējot IG. neizdarīju pilnīgi vispār, vispār neko, ko biju gribējusi.

smuka ziemiņa. auksts. nebiju ticējusi, ka tāda tiešām būs - puravi palika dārzā un rozes nesasegtas. dažus rītus istabu logos leduspuķes un iekšā +10 grādi.

Pamodos 5.00 ar sajūtu, ka nav labi. Kā ta! Ūdensvads ir ciet! Paralēli sildu trubas un lieku kausēties sniegu lielajā katlā "dušai". Nomazgājos sniegūdenī, padzēru tēju un iztīrīju zobus sniegūdenī, trubās ne čiku ne grabu no maniem pūliņiem, lai nu gaida tagad vakaru.

UPD.
Aizsalis posms, kas pazemē, truba pušu.
Sāku domāt, cik ļoti man to ūdeni īsti vajag. Neesmu jau nekāda dāma.

nekas tik veikli neizsit zen korķus kā fucking origami taurenīši svētdienas rītā