kā reizi pareizi :). man šķiet nepareizi, kā sieviete var dot priekšroku vīrietim un aizmirst par bērnu. tas ir nepareizi. vīrieši nāks un ies, bet bērnam Tu esi vienīgā mamma.

nezinu. tas ir stāsts par to, ka tas bērns nav man, tas ir mums un tā arī ar to vajadzētu imho uztvert, nevis " mai prešēees" kā golumam. bērnam, un to varētu teikt arī no savas pieredzes, nafig vajag to, ka māte uz bērna krauj arī emocijas, ko vajadzētu aizpildīt un novadīt uz tēvu. baigā spriedze tā ir.

es piekrītu, ka vajadzētu būt, ka bērns ir mums, bet realitātē tā nekad nav, jo lielākā atbildība tik un tā ir uz mātes pleciem un katra māte to instinktīvi zina. droši vien uz vienas rokas pirkstiem ir saskaitāmi tādi vīrieši, kur attiecībām izjūkot, par bērnu atbildību nesīs viņš, nevis māte. un graujošais vairākums alimentus uzskatīs par apgrūtinājumu, nevis atbalstu savam bērnam. man šķiet, ka Latvijā ir kaut kāds izkropļots ģimenes modelis un attiecības starp vīrieti un sievieti, kā arī attiekmes pret bērnu no abām pusēm. tāpēc arī rodas situācija, kad māte ieciklējas, jo lai gan bioloģiski ir skaidrs, kāpēc saikne ar māti rodas ātrāk, tomēr man šķiet arī dīvaini - kā tēvam var būt apjukums par to, ka starp viņu un sievieti ir uzradies bērns un tagad jāspiežas satrp tiem diviem. tā tak ir ģimene, kur vien ir otram un otrādi.

mana realitāte ir cita. laikam par to jāpriecājas. manā ģimenē rūpes par trim bērniem uzņēmās tēvs un arī apkārt visām sievietēm, kas tagad ar bērniņiem, tur vīrietim tā atbildība sanāk tikpat liela, ja ne vēl lielāka, varbūt tāpēc man tā šķiet, ka tas nav īsti attaisnojams un atbalstāms.

man prieks par Tavu pozitīvo realitāti. redz, visu tomēr ievirza pieredze. tomēr ņemot vērā, ka vientuļo māmiņu ir vairāk kā ģimenēs augušo bērnu, tad tie ir apstākļi, kas sievieti spiež tā rīkoties. un tā situācija, par kuru Tu runā, iespējams ir atspulgs tam, cik sieviete satbili jūtas tajās attiecībās, jo Tu jau nezini visu, spēj tikai spriest no malas skatoties.

Savukārt, pilnīgi peikrītu, ka ir sievietes, kas nepamatoti pašas veido šo situāciju - tad tiešām ta snav atbalstāmi.

Kā jau teicu - priecē, ka ir arī citas realitātes, kur tēvi spēj uzņemties un vēlas uzņemties lielāko nastas daļu.

sievietei ir jādod priekšroka sev un daļa no sievietes ir arī vīrietis blakus. jo māte ir svarīgāka par bērnu - māte bez bērna var, bet bērns bez mātes nevar, tāds ir dabiskais izdzīvošanas likums.

tas droši vien ir audzināšanas un attiecīgi no tās izrietošās sapratnes par lietu kārtību. kā arī sievieti un tās lomu mājās.

es saprotu, par ko ir pēc būtības šis ieraksts, un tāpēc saidroju, no kā tas izriet. tas nenozīmē, ka manam viedoklim ir jabūt vispār pieņemtam. vis atkarīgs no kultūras un sociālās ietekmes uz Tavu, manu, viņa, viņas lietu/sociālaš kārtības/attiecību uztveri.

manā skatījumā (un es droši varu teikt, ka esmu vecās paaudzes domāšanas cilvēks), kas ir ļoti nepopulārs skatījums - cilvēkiem attiecībās mūsdienās ir pārāk liela brīvība un pārāk jau tiek noniecināta sabiedriskā fui nozīme, jo rezultātā tiek brīvība tiek jaukta ar patvaļu, kas nozīmē, ka cilvēki vairs nesaprot savu lomu un pienākumus, tikai tad tiesības attiecībās.

bet kā jau teicu - ļoti nepolupārs viedoklis un man nav nepieciešmas, lai visi tam piekrīt.

neredzu nekur pretrunu ar manis rakstīto, jo sievai ir pienākumi arī pret vīru/vīrieti, kas jāpilda un no kā bērna piedzimšana neatbrīvo uz visu atlikušo bērna dzīvi.. :)

protams, es jau nesaku, ka ir pretruna, bet gan leņķis nedaudz cits :D

"pienākumi" skan baisi :D es vienkārši īsti neizprotu, kā var kontakts tā pēkšņi pārtrūkt, neizpildīt kaut kādu emocionālo "pienākumu" pret to otru cilvēku, "pārmesties" uz bērnu. divi cilvēki viens otru atbalsta, dzīvo un perās kopā, izdomā uzradīt trešo, bieži kā pierādījumu tam, cik stabili jūtas un tad hops, viens no tiem diviem tiek pastumts malā.

nu jā, skan baisi, bet nevar no tā izvairīties - attiecībās ir arī pienākumi, lai kā viņus sauc un kā tos negribētos pieņemt. ar otru jārēķinās, jārunā etc un tas viss jādara pat tad, ja īsti negribās, nevar tā ņemt, piemēram, uz mēnesi neko nepasakot pazust, kas viss ir savā veidā pienākums, ja kā pienākumu uztver visu to, kas jādara varbūt ne no absolūti brīvas gribas :)
tevis aprakstītais ir ideālais gadījums, kad mazais ir plānots un gribēts un tiešām ir tāds kopprojekts. bieži vien dzīvē tā nemaz nav.. reizēm pat sievietei nostrādā fiška ar bērnu kā attiecību glābšanas instrumentu, kas ir pavisam bēdīgi. tā kā tas varētu būt diezgan vienkārši praksē,tā atstumšana. bet nu vispār, ko mēs te abas, nedzemdējušas un bez bērniem, varam spriest :D

nu jā, skaidrs, ka te tāda teorētiska pavāvuļošana vien ir :D es jau neko, tikai brīnos salikusi kopā mišungu no secinājumiem, kas no malas spiežas acīs un pat labākajā gadījumā būtu attiecināmi tikai uz konkrēto cilvēku čupiņu un viņu situāciju.

njā, man šķiet, bērns ir lielākais pārbaudījums attiecībām. un šķiet galīgi garām, kad sieviete 'aiziet' tikai bērnā un pazūd, bet tēvs vientuļš paliek. jo tad pazūd 'sieviete', paliek tikai 'māte', kas, man šķiet, bērnam pašam vēlāk traucē augot, jo īpaši 'atbrīvošanās' procesā. jo bērni arī nāk un iet, viņiem ir pašiem sava dzīve, jo viņi ir tikai ciemiņi, bet sievietei kā tādai tur apakšā ir jāpaliek un jārāda bērnam, kāda tā ir. bet vīrietis ir tas, kura klātbūtnē var būt visvairāk sieviete.

precīzi, kā es pašlaik domāju!

man ar - kā es pašlaik domāju :) jo īstas pārliecības, ka pie tā izdotos pieturēties arī sīča gadījumā, nav. kaut kā liekas, ka tas viss tevi ievelk un pārtaisa pa savam.

nesen uzdūros intervijai par šo tēmu:

"..kad sieviete dzemdē bērnu, viņu ķermeņi fiziski atdalās, tomēr māte turpina izturēties pret bērnu kā pret sava ķermeņa daļu. Turklāt kā pret to daļu, kuru viņa izjūt. [..] Tā daba ir iekārtojusi, lai bērnam tiktu pēc iespējas vairāk resursu."

"Bērna piedzimšana savā veidā ir pāra attiecību gals, var teikt, ka beidzas medusmēnesis. Pirms tam bijāt pāris, abi viens otram, tagad abi esat bērnam."(http://viestursrudzitis.lv/TevuSarunas-1.pdf)

man šķiet, ka šādā veidā izpaužas mātes instinkts, bet sievietei tas būtu jāmēģina apzināties un tēvu/vīru tomēr nostādīt ja ne pirmajā vietā, tad vismaz vienlīdzīgās pozīcijās ar bērnu. (ja tas vispār ir iespējams) :)