politiskā partija "Slinkums un taisnīgums"

Viltus cerība atņem tik daudz spēka un enerģijas, bet īstā cerība dod spārnus. Vai tiešām cilvēka atjaunošanās spējas ir tik milzīgas, ka būtu iespējams atdzimt, gluži kā fēniksam no pelniem?

Atkal esmu pievērsusies mūzikai, kas tapusi laikā, kad vēl nebiju dzimusi, bet ne pārāk tālā pagātnē. Tā kā parasti kopš senām dienām man ir tāda nosliece gandrīz ikvienu, pat pašu banālāko skaņdarbu vai albumu ievīt kaut kādā tikai sev saprotamā stāstā vai noskaņā, vai pat piedomāt klāt daudz ko tādu, kā tur nemaz nav, piesaistīja tā sauktie konceptalbumi. Pašreiz jau vairākas dienas klausos muzikālu stāstu par trim draugiem, kuri reiz bijuši ļoti tuvi, bet tad katrs aizgājis savu, pavisam atšķirīgu ceļu. Viens kļuvis par smaga darba strādnieku, otrs par gleznotāju, trešais piepildījis tā laika amerikāņu sapni biznesa pasaulē, kļūstot par augsta līmeņa speciālistu. Taču ieklausoties katra stāstā, neviens no viņiem tā īsti nav laimīgs, jo varbūt apakšā tam visam ir daudz melu un īsti nesaskan ar to dzīvi, kādu viņi bija iztēlojušies senāk, kad vēl bija draugi. Tad var arī padomāt, kā senas draudzības veidojušas identitāti, jo pat vienā bērnu nodarbībā teica, ka kļūstam aizvien līdzīgāki saviem draugiem. Bet vai tiešām?

Sākumā gan bija neliela neizpratne, ka skolas laiks rādīts tik gaišā noskaņā, it kā bērnība un tīņa gadi būtu vienīgais iespējamais priecīgais laiks dzīvē. Jo tas īsti nesaskan ar manu pieredzi. Taču, ja tā uzmanīgāk ieklausās, tad dziesmas otrajā daļā pāri pārslīd melns un draudīgs mākonis un sākas melanholiskāka noskaņa, arī baisākas atmiņas par skolas laiku.

Galu galā tieši pati draudzība, pat ja tā vairs ir tikai pagātne, un bērnu naivums šo laiku dara tik gaišu.

Once three friends
Sweet in sadness
Now part of their past.
In the end
Full of gladness
Went from class to class

Vīrietības arhetipi literatūrā, ar kuriem es uzaugu: Cibiņš, Pastariņš, Alfons Trīcvaidziņš un Mareks Vasarraibumiņš

kas ir labāks par beļģu šokolādi?
organiskā beļģu šokolāde.