Laikam jau šajā žurnālā ir mana saulainākā ekstravertā daļa. Bija reiz cits žurnāls, kur rakstīju savas drūmākās pārdomas, bet to izdzēsu, jo neredzēju jēgu rakstīt divos žurnālos vienu un to pašu (tātad manas domas par pasauli ir uzlabojušās vai vienkārši nav tik sakāpināti melnas, kā kādreiz?).
Pirms nedēļas izlasīju Viktorijes Hanišovas grāmatu "Smilšu kastes dektetīvs. Rekonstrukcija". Tās iespaidā visu nedēļu cīnījos ar lielu nomāktību. Nav brīnums, ka atgriezos pie grāmatām par runājošiem kaķiem grāmatnīcās un bibliotēkās. Pēc tam redzēju video par psiholoģisku eksperimentu Londonā — trīs dažādi cilvēki tēloja, ka uz ielas viņiem kļuvis slikti un acīmredzami vajadzīga palīdzība. Pirmais "cietušais" bija vīrietis parastās drēbēs. Pagāja 20 minūtes, bet neviens klāt nepienāca. Psihologs šo skaidroja, ka daudzi pūlī paļaujas uz citu palīdzību, jo apkārt ir tik daudz cilvēku. Var jau arī pieļaut iespēju, ka cilvēki kaut kā nojauta, ka cietušais ir aktieris un patiesībā nekādu palīdzību viņam nevajadzēja, lai gan bieži ir sanācis dzirdēt par cilvēku vienaldzību uz ielas šādās situācijās. Otrais "cietušais" bija sieviete parastās drēbēs. Daži cilvēki apstājās, taču vilcinājās iesaistīties, jo visi pārējie gāja garām. Līdzko kāds piedāvāja palīdzību, arī svārstīgo cilvēku uzvedība izmainījās, jo jutās iedrošināti. Trešais cietušais bija vīrietis glaunā apģērbā. Bija jāgaida tikai sešas sekundes, lai kāds no garāmgājējiem pienāktu pie viņa. Zem video bija komentārs šādā stilā: "Ja gribi palīdzību uz ielas, atceries smalki un eleganti saģērbties."
Laikam tikai vienu reizi esmu apstājusies, lai kādam palīdzētu, bet tas īsti neskaitās, jo apkārt neviena cita nebija un man šķita cietsirdīgi atstāt kādu tur guļam, pat ja piedzēries. Tātad man nevajadzētu justies dusmīgai par šo. Līdzsvaram pameklēšu pētījumu un pierādījumus par cilvēka altruisma spēju.
( Cerams, ka reiz pienāks tāda diena, kad varēšu teikt, es sapratu )