Latviešu valodā vārds "cirslītis" ar nozīmi "cilvēks, kas nolohojas" ir radies šeit, Cibā, vai kaut kur pastāvējis jau iepriekš?

Un es pareizi saprotu, ka etimoloģija varētu būt saistīta ar to, ka dzīvnieciņš cirslītis angliski ir "shrew", bet alternatīvā nozīmē šeit ir ironisks pretstats vārdam "shrewd"? Vai arī neko nesaprotu?

Vispār foršs un smiekligs vārds, žēl, ka nav plašāk iegājies kā tāda latviska alternatīva tam pašam "nolohoties" vai "fuckup".

Ir baigā kaudze ar algebras, ģeometrijas un vispār matemātikas grāmatām (skolotāja krājums, pamatā vidusskolām. Ne pašas jaunākās). Varbūt kādam vajag, pirms vedu prom makulatūrā.

Tā ir klāt un jūs varat to nopirkt sev vai kādam, kas mīl teātri, pie viena atbalstot to.
Pieklājīgs mākslas izdevums ar bagātīgu vizuālo: 30 EUR
https://theatre.lv/homo-novus-gramata-festivala-30-gadu-jubilejas-izdevums/

(bilingvāls izdevums, der ārzemju draugiem)

"Mīlestība bez taisnīguma ir liekulība, taisnīgums bez mīlestības ir cietsirdība."

Šodien sareiba galva, domājot par to, kā manas izvēles un darbības ietekmējušas citus cilvēkus. Un kā pēc tam šie nospiedumi cilvēkos tālāk ir ietekmējuši vēl citus, un kā šie citi to nesesuši tālāk vēl citiem un tā tālāk. Nav tā, ka pārvērtētu savu nozīmību, taču pārāk vieglprātīgi arī negribu uztvert savu saistību ar cilvēci.

Saruna ar rakstnieci radīja pārdomas, ka reizēm ieradums kaut ko atlikt uz vēlāku laiku ir ok. Šajā gadījumā tas bija nodoms izbeigt dzīvi, jo Viktorijei pēc dvīņu piedzimšanas šķitis, ka nemācēs bērnus audzināt tā, lai viņi būtu laimīgi. Tā nu pēc šīs nemitīgās atlikšanas viņa sākusi rakstīt. Interesants novērojums par līdzību ar traumu, kad attopies riņķojot pa vienām un tām pašām vietām, līdz vēlies izmainīt pastaigas maršrutu, taču nesanāk. Tā rakstniece skaidroja, kāpēc viņas darbos nobeigums parasti nav tik skaidrs. Pat ja arī daļu lasītāju kaitina atvērtie nobeigumi grāmatās, traumas risinājums arī nav tik viennozīmīgs un vienkāršs. Tāpēc laimīgās beigas te neder. Vēl Viktorije teica, ka neierasti redzēt tik daudz cilvēku, parasti atnākot pieci apmeklētāji. Jauko uzņemšanu Latvijā vēl ilgi atcerēšoties. Viņa drosmīgi raksta par tēmām, no kurām man mazliet bail, taču pēc pasākuma bija ļoti silta sajūta. Varbūt tāpēc, ka dzirdēju čehu valodu? Kaut kādā ziņā tas radīja māju sajūtu. Pateicu arī dažus teikumus čehiski, valodu zināšanas tomēr reizēm noderīgas. Un pēc sarunas sapratu, ka velti esmu baidījusies lasīt Viktorijes grāmatas. Vai tāpēc, ka pēdējos trīs gadus atrados psiholoģiski smagā vidē un bezjēdzīgi mēģināju risināt kāda cilvēka traumas, lai gan neviens man to nelūdza? (pareizāk būtu teikt neuzkrītoši par to domāt un analizēt). Lai nu kā, šovakar sākšu lasīt, tikai vēl nevaru izlemt: Sēņotāju vai Rekonstrukciju.

ēdu plikus rīsus, iztēlojoties tiem klāt pareizo mērci

Man pat vēl nav 45 bet es jau skatos apkārt pa savu māju un sēroju par to, kā visas manas lieliskās mantas kāds izmetīs ārā pēc manas nāves un pats stulbākais ir tas, ka es pati pat tās lieliskās mantas neizmantoju. Visvairāk tas attiecas un grāmatām. Es spokošos, ja kāds izmetīs ārā manu industrial mūzikas grāmatu kolekciju itkā tas būtu kaut kāds raimons pauls platēs.

Kā var būt banāla saule?

Vai tehnisko apskati var iziet auto, kam ātrumpārslēgu nevar ielikt piektā ātruma robā?

Vai un kā LV ir iespējams diskrēti noskaidrot, vai cilvēks, kurš no soc. tīkliem pazudis, ir dzīvs vai nē?

Izrādās, ka Vācijās bibliotēkās (varbūt ne visās) cilvēki ir izdomājuši atjautīgu risinājumu grāmatu pārpilnībai un mūžīgajam vietas trūkumam plauktos. Lai nebūtu tik bieži jāpiedzīvo brutālā norakstīšana, ir izveidots speciāls stends, kur par 50 centiem var iegādāties dažādas grāmatas diezgan labā stāvoklī. Ja pērk vairāk par 3, tad laikam vēl pienākas atlaide. Vēl redzēju tādu ideju, ka mazāk populārās grāmatas tiek izstādītas ar saukli - Dosim pēdējo iespēju ciemoties pie lasītāja!

un kas par gadu. viena lieta, ka organizācijā noticis tik daudz, ka visu nevarējām atskaitēm saskaitīt.
bet arī visādi citādi par pārējo, man nav arī vēl drosmes atgriezties atmiņās gada pirmajā pusē.
ja es varētu kā ķirsīšus no šī sāpēs, bailēs, ceļojumos un pārbaudījumos pavadītā gada paņemt tikai dažus:.tad to pirmo, kad atkal varēju pastaigāt, un pāri drenai uzvilkt NYT apenes. un kā ar visam sāpēm aizbraucu uz Piedruju un tad i Kipras balkonu, virs kura eikaliptā muļķīgas dūjas kārtojā sķidru ligzdu. un to brīdi, kur atplīsu pie Afrodītes akmeņa, kā noģību IETM meetingā un mani Bekas dzīvokī Berlīnē kopa svešs nebinārs mākslinieks, brauciens vilcienā uz Daugavpili, mīļā māsiņā traumās, kad KKF iedeva finanses Homo Novus grāmatas vākam, Gžegožs un Marta, kuri bija ar mani gandrīz visos ceļojumos, atbalsot un palīdzot tikt galā, un mūsu bēdīgā, nogurusī un mīļā ljti komanda, un mani nabaga novārtā atstātie, apceltie un nenormāli jautrie, gaišie bērni.

Tas ir tāds smieklīgs joks jā priekš millenials, kā dzīve ir viena gara "izdomāt ko ēst" sekvence katru dienu līdz mūža galam, bet tas vairs nav smieklīgi. Un kad neder random ģenerātors, jo, man varbūt sāk gribēties raudāt, kad jāsāk plānot vairāk nekā vienai dienai, bet es absolūti neko neēdu random. Es gribu specifiskas lietas, es tikai nekad nevaru izdomāt kuras tieši.

Izrādās, ka spoguļneironi vislabāk attīstīti tiem, kuru vecākiem bijušas lielas problēmas (atkarības, depresija utt.). Tā kā spoguļneironi palīdz saprast (just) cilvēkus bez vārdiem (spoguļo otra emocijas, jūtas), rodas vēlēšanās palīdzēt, saprast problēmu, to risināt. Tādi bērni izaug par ļoti empātiskiem cilvēkiem un bieži vien tāpēc izvēlas palīdzošās profesijas. Taču svarīgi ir pārstrādāt savu traumatisko pieredzi, lai neprojicētu savas traumas uz citiem, tādā veidā it kā neapzināti cenšoties dziedināt sevi.

no noklausītām sarunām:
jauna māmiņa ar diviem bērniem (viens ratiņos) uz ielas atbild uz kādu no nebeidzamajiem jautājumiem:
"Nav viedoklis!"