un all inclusive aizvaino visas manas zero waste jūtas.tik ljoti, ka varbūt pat atgeiezīšos no atvaljinājuma notievējusi

6gadnieka lūgšanas tāds iepirkuna saraksts vien ir. diezgan vāji izdodas atturēties no vērtēšanas. un pat mazliet skauž, kā vēlos, lai mans vēlmju saraksts nebūtu nereāls, samudrīts un kaut kāds abstrakts. jā, mani sāpina visas manas pašas lūgšanas. tikmēr ruda meitenīte uzraksta uz papīra lapinjas “PONIJU” un iemet ugunskurā

pāris psihologus vēlāk tu guli uz flīzēm un raudi dušā dēļ tā, ka sevis žēl, jo tev nav paši veselīgākie psihes aizsargmehānismi, nevis tāpēc, ka mamma tevi sauca par resnu un atgādināja, ka tu nevienam nepatīc no ceturtās klases un tas ir radījis nepilnvērtības sajūtu, kuru izvilkt uz āru var pašas parastākās ikdienas situācijas. sīkums, bet patīkami.

un jā, nav jau arī vairs tādas dusmas. kad biju mazāka, iztēlojos, ka mums būs saruna, kad varēšu iedzīt stūrī ar jautājumiem, sabiedēt ar to, kā jutos un dabūt atbildes. un tad viņai būs žēl. pēc sarunas man viņu bija vairāk žēl nekā viņai mani. saņēmu diezgan pretīgu sajūtu kārtojumu- žēl, bet kaitina, bet žēl. tas jebkurā gadījumā vairs nav labs iemesls raudāt. arī tāpēc, ka draugu esmu izvēlējusies tādu, lai maksimāli bieži ar savām traumā viņš manējās uzrautu perfekti. komfortā neieslīgsi. tad jau projicēt savu pieredzi uz viņu varētu būt pateicīgāk, lai ar sadzīviskiem sūdiem pierādītu un attaisnotu savas bailes, ka mani jau nu nevar mīlēt. bet kā tu sāc izprast kko, tā pazūd dusmas.

sevis žēlošana raudot dušā ir kā tāds neveselīgs emocionāls SPA. un īpaši bieži tieši svētdienās. neatceros, no kurienes, bet man sen jau ir izveidojušās attiecības ar tādu domu, ka dievs ir tieši svētdienās, citās dienās viņa nav. atceros, ka pirmo reiz nodomāju, cik mīlīgi muļķīgi un jau pēc pāris nedēļām pieķēru sevi secinām, ka, jā, traka tā avārija uz Bauskas šosejas, un žēl, ka vannas istaba noplūda, bet ko tad var gribēt. ir otrdiena, vēl piecas dienas līdz dievam.

can I want what I already have?

man ir izmisis ego

cik dīvaini. kad pēc kādiem pārtraukuma periodiem ienāku cibā, tad uzreiz eju paskatīties vai maksiine vēl kko raksta/ir dzīva.

skatos uz viņu un šķiet, ka tā precēšanās, kā tāds slogs. es gribu atvaļinājumā aiziet sarakstīties, aiziet uz mūsu mīļāko picēriju pretī ugunsdzēsējiem, gribu paņemt mugursomu un aizlaist uz roņu salu panedarīt neko, fotografēt, zīmēt, dzert, drāzties, skriet, gulēt saulē.

viņš izturas tā kā šis viņu neuzrunā, es nezinu kāds pie velna bija viņa scenārijs, kad viņš izdomāja, ka vispār vēlas precēties. viņš neko nestāsta par to, kā pats grib. un man vairs negribās.

It's better to light a candle than curse the darkness

Nepārliecināti cilvēki, kas rīkojas, man liekas saprātīgi. Kaut kas ir pret cilvēkiem ar dzelžainām pārliecībām. Kaut kā pretdabiski liekas nešaubīties.

oma informē, ka robertam ir krīze un gavēnis. tas tagad esot moderni.
mīļi :)

apbruņojamies ar iedzērušu attieksmi, pielādejam savus kalendārus un go, go, go pirmienu ceturtdienā.

the winter hit so hard
every little part

Depo nopērkamajā slieku kompostā gadījusies slieka. Mest ārā kaut kā nesmuki, tomēr dzīvs. Nest ārā, bet tad jau visas, ja nu ir vēl. Izsijāju atlikušo kompostu. 6 gab. Tas vairs nav 1 slieku podā noskalot. Tiešām jānes ārā. Bet tagad taču drīz ziema, kas notiek ar sliekām ziemā. Vai viņa tik ātri pārorientēsies. Varbūt komposta sliekas ir tādas kā slieku mājdzīvnieki. Varbūt atstāt. Bet vai viņa manā podiņā ar visu puķi dzīvos. Podiņš liels, varbūt līdz pavasarim ir ok. Cik ļoti neizsakāmi forši, ka tā var. Sēžu un googlēju par sliekām. Ļaut muļķīgiem jautājumiem ritēt un neapstādināt. Laime un šodienas dāvāta privilēģija spēt pievērsties tik ļoti nebūtiskajam. Varētu jau iet pastrādāt zupas virtuvē, bet to Ziemassvētkos, kad būs kauns par to, ka viss dots.