neredzu nekur pretrunu ar manis rakstīto, jo sievai ir pienākumi arī pret vīru/vīrieti, kas jāpilda un no kā bērna piedzimšana neatbrīvo uz visu atlikušo bērna dzīvi.. :)

protams, es jau nesaku, ka ir pretruna, bet gan leņķis nedaudz cits :D

"pienākumi" skan baisi :D es vienkārši īsti neizprotu, kā var kontakts tā pēkšņi pārtrūkt, neizpildīt kaut kādu emocionālo "pienākumu" pret to otru cilvēku, "pārmesties" uz bērnu. divi cilvēki viens otru atbalsta, dzīvo un perās kopā, izdomā uzradīt trešo, bieži kā pierādījumu tam, cik stabili jūtas un tad hops, viens no tiem diviem tiek pastumts malā.

nu jā, skan baisi, bet nevar no tā izvairīties - attiecībās ir arī pienākumi, lai kā viņus sauc un kā tos negribētos pieņemt. ar otru jārēķinās, jārunā etc un tas viss jādara pat tad, ja īsti negribās, nevar tā ņemt, piemēram, uz mēnesi neko nepasakot pazust, kas viss ir savā veidā pienākums, ja kā pienākumu uztver visu to, kas jādara varbūt ne no absolūti brīvas gribas :)
tevis aprakstītais ir ideālais gadījums, kad mazais ir plānots un gribēts un tiešām ir tāds kopprojekts. bieži vien dzīvē tā nemaz nav.. reizēm pat sievietei nostrādā fiška ar bērnu kā attiecību glābšanas instrumentu, kas ir pavisam bēdīgi. tā kā tas varētu būt diezgan vienkārši praksē,tā atstumšana. bet nu vispār, ko mēs te abas, nedzemdējušas un bez bērniem, varam spriest :D

nu jā, skaidrs, ka te tāda teorētiska pavāvuļošana vien ir :D es jau neko, tikai brīnos salikusi kopā mišungu no secinājumiem, kas no malas spiežas acīs un pat labākajā gadījumā būtu attiecināmi tikai uz konkrēto cilvēku čupiņu un viņu situāciju.