nu jā, skan baisi, bet nevar no tā izvairīties - attiecībās ir arī pienākumi, lai kā viņus sauc un kā tos negribētos pieņemt. ar otru jārēķinās, jārunā etc un tas viss jādara pat tad, ja īsti negribās, nevar tā ņemt, piemēram, uz mēnesi neko nepasakot pazust, kas viss ir savā veidā pienākums, ja kā pienākumu uztver visu to, kas jādara varbūt ne no absolūti brīvas gribas :)
tevis aprakstītais ir ideālais gadījums, kad mazais ir plānots un gribēts un tiešām ir tāds kopprojekts. bieži vien dzīvē tā nemaz nav.. reizēm pat sievietei nostrādā fiška ar bērnu kā attiecību glābšanas instrumentu, kas ir pavisam bēdīgi. tā kā tas varētu būt diezgan vienkārši praksē,tā atstumšana. bet nu vispār, ko mēs te abas, nedzemdējušas un bez bērniem, varam spriest :D