nezinu. tas ir stāsts par to, ka tas bērns nav man, tas ir mums un tā arī ar to vajadzētu imho uztvert, nevis " mai prešēees" kā golumam. bērnam, un to varētu teikt arī no savas pieredzes, nafig vajag to, ka māte uz bērna krauj arī emocijas, ko vajadzētu aizpildīt un novadīt uz tēvu. baigā spriedze tā ir.

es piekrītu, ka vajadzētu būt, ka bērns ir mums, bet realitātē tā nekad nav, jo lielākā atbildība tik un tā ir uz mātes pleciem un katra māte to instinktīvi zina. droši vien uz vienas rokas pirkstiem ir saskaitāmi tādi vīrieši, kur attiecībām izjūkot, par bērnu atbildību nesīs viņš, nevis māte. un graujošais vairākums alimentus uzskatīs par apgrūtinājumu, nevis atbalstu savam bērnam. man šķiet, ka Latvijā ir kaut kāds izkropļots ģimenes modelis un attiecības starp vīrieti un sievieti, kā arī attiekmes pret bērnu no abām pusēm. tāpēc arī rodas situācija, kad māte ieciklējas, jo lai gan bioloģiski ir skaidrs, kāpēc saikne ar māti rodas ātrāk, tomēr man šķiet arī dīvaini - kā tēvam var būt apjukums par to, ka starp viņu un sievieti ir uzradies bērns un tagad jāspiežas satrp tiem diviem. tā tak ir ģimene, kur vien ir otram un otrādi.

mana realitāte ir cita. laikam par to jāpriecājas. manā ģimenē rūpes par trim bērniem uzņēmās tēvs un arī apkārt visām sievietēm, kas tagad ar bērniņiem, tur vīrietim tā atbildība sanāk tikpat liela, ja ne vēl lielāka, varbūt tāpēc man tā šķiet, ka tas nav īsti attaisnojams un atbalstāms.

man prieks par Tavu pozitīvo realitāti. redz, visu tomēr ievirza pieredze. tomēr ņemot vērā, ka vientuļo māmiņu ir vairāk kā ģimenēs augušo bērnu, tad tie ir apstākļi, kas sievieti spiež tā rīkoties. un tā situācija, par kuru Tu runā, iespējams ir atspulgs tam, cik sieviete satbili jūtas tajās attiecībās, jo Tu jau nezini visu, spēj tikai spriest no malas skatoties.

Savukārt, pilnīgi peikrītu, ka ir sievietes, kas nepamatoti pašas veido šo situāciju - tad tiešām ta snav atbalstāmi.

Kā jau teicu - priecē, ka ir arī citas realitātes, kur tēvi spēj uzņemties un vēlas uzņemties lielāko nastas daļu.