Sapņoju, ka pēc kaut kāda briezmīga ugunsgrēka Maskačkā es adoptēju trīs bērnus (pusaudzi meiteni, 4gadīgu puisīti un vēl vienu) un plānoju viņus barot ar saldo krējumu. un tad paskatījos un ieraudzīju, ka man kājās ļoti ļoti skaistas baltas vasaras kurpītes. baigi foršās, diez kur es tādas nopirku pie sevis nodomāju, nosmējos, ka sapnis, bet jāaiziet uz to veikalu, ja vien es varētu atcerēties kurā tās pirktas un ka šis sapnis nav jocīgāks par tiem, kuros karotēm ēdu kamambēru, kausēto sieru un biezpienu

jo tālāk, jo trakāk - šonakt attiecību padomus man sniedza Māris Olte

pusmiegā man ir dīvainas vēlmes. vakar gulēt aizgāju deviņos un desmitos dzīvesbiedram, kad viņš likās blakus esot pasūtījusi plāksteri. lielo. vienreiz jau mums tā bija. ar šortiem, kurus vajadzēja atnest un tad es viņam (uzreiz pēc tam) gandrīz nokodu galvu, jo ko viņš mani modina un bāžas virsū ar kaut kādiem šortiem?!
šorīt es no rīta nesapratu priekš kam man plāksteris

ja aiziet gulēt bērnu laikā, var paspēt izgulēties, tikai tik vien tās bēdas, ka sapņi atkal nekādi. no rīta nevarēju saprast kā mātei pateikt, ka viņas mašīnai esmu nolauzusi spoguli (jo iebraucu pagriezienā un pārāk tuvu piebraucu padomju laika milzīgajam puķu podam, nu tādam betona un nemācēju ne pareizi paņemt līkumu, ne laicīgi nobremzēt)

un tad, kad kaut kādā hipsteru festivālā, kur visi priecīgi staigāja pa milzīgām pamestām industriālām ēkām mēs satikām Alunānu, Blaumani vēl kaut ko, es nodomāju 'nu te vēl tikai Raiņa pietrūka' un arī Rainis uzradās, labākajās cibas vadīto sapņu tradīcijās nodomāju 'fak it, negribu sapņot, davai vienkārši izgulēties' un gulēju tālāk

šonakt sapnī biju tipa ekskursijā bet patiesībā Meklēt Savu Brāli (spoiler alert - man brāļa nav). izstaigājām kaut kādu milzīgu rūpnīcu, paēdām Padomijas stila ēdnīcā, es paslēpos zem galda tjipa guļammaisā vai zem mēteļa gaidīt, kad aizies un aizslēgs lai to brāli meklētu. atnāca jūzeris 15 un teica, ka mēs varētu nokniebties. es tā kā nevarēju saprast ko darīt, jo man taču brālis jāmeklē. pa to laiku visi jau bija gandrīz izgājuši, bet mūsu diskusiju pārtrauca neķītrs sargs, kas pavadīja līdz logam un lika izkāpt jo turpat blakus taču tādas bleķa trepītes. es apvainojos, iecirtu pļauku (viņš man ieknieba dibinā. sargs, t.i. nevis jūzeris) un ar slaidu loku uzlecu uz tām trepītēm un visa tāda lepna nokāpu lejāk ignorējot savas paniskās bailes no augstuma un apakšā stāvošo skatienus uz manu apakšveļu (man bija kaut kādi gaisīgi svārki. ļoti smuki)

par daudz cibas. šonakt kādā brīnišķīgā pamestā mājā uz Čakenes jz ziema rīkoja dz.d. ballīti. ballīte bija izdevusies - ziedi, mūzika, krāsainas gaismiņas, saviesīga atmosfēra. un tad biedrs unpy mani uzaicināja uz randiņu. tepat blakus istabā, nekur tālu nebūšot jāiet. bet es nevaru iet ar tevi uz randiņu es teicu. 'tu nesatraucies, tas nebūs romantisks randiņš' viņš teica, tur būs arī citas meitenes un tā nu mums bija randiņš sveču gaismā pie zema galdiņa ar tējas ceremoniju trijatā un pēc laika namatēvs lietišķi paziņoja, ka viņš tūdaļ kavēšot grafiku, jo pienācis laiks nākamajām meitenēm
viss būtu labi, tikai kaitina tā aizbildnieciskā attieksme. ja reiz tie cilvēki ir MANĀ sapnī, viņi varētu pret mani neizturēties kā pret pilnīgi aptaurētu, kad es par visiem absurdiem brīnos un uzdodu precizējošus jautājumus


 

pirmo reizi pa ļoti ilgiem laikiem sapņoju un darbību nemaitāju ar debīliem kāpēcīša jautājumiem. viss šķita ļoti loģiski. nu, tas, kādēļ vesels bars latviešu skuķu mācās skolā (?) kā kļūt par labu sievu turkam-musulmanim ar kuru labi drīz jāprecas. ko šis sapnis un fakts, ka tas šķiet tik normāli, ka nerada jautājumus liecina par manu zemapziņu, pat baidos iedomāties

atkal sapnīšos ciba. gājām mēs ar rasbainieks pēc kaut kādām sēklām? kaut kādiem istabas augiem milzu podos? tad pie Centrāltirgus/ Stacijas satikām kādu, kas teica, ka 'tur dod mazdārziņus' un rasbainieks aiztesās viena meklēt ellē ratā kur tos mazdārziņus met pakaļ. es stāvēju apjukusi un piečakarēta un nesapratu, kur iet, kur likties, kādēļ es vispār ar viņu biju sasējusies, ja ne man vajadzība, ne kā. un kā lai tagad tiek mājās. un visu laiku visu darbību sapnī maitāju ar visādiem debīliem jautājumiem - kur mēs ejam? kādēļ? a mums tos augus/sēklas vispār vajag? priekš kam tev to mazdārziņu, tev taču viens jau ir. un visi kā jau notiek vismaz nedēļu, uz mani dusmojās, kur es tāda neattapīga un visu maitāju ar kaut kādiem stulbiem jautājumiem

sapņoju, ka bija labs laiks, pilsdrupās kāds pasākums, es satikos ar klemans, dzērām tēju un viņa man melanholiski stāstīja, ka nav jēgas no vīriešiem dzīvē. viņai bija blondi mati karē griezumā. bija ļoti silts un promejot es atkal iepazinos ar kaut kādu džeku, ar kuru pusaudžu gados kādā disenē bijām mīcījušies, bet viņš to neatcerējās un man bija basas un noberztas kājas, īkšķiem nolupusi tirkīzzila nagulaka (šobrīd tāda tiešām ir. zemapziņa laikam satraucas), viena sporta kurpe pazudusi, tādēļ vilku jaunas sandales ar koka zoli un ādas aukliņām. tad aizgāju mājās uz dzīvokli (no kura mēs ar vecākiem pārvācāmies pirms kādiem 13 gadiem), es ielīdu blakus gultā siltajam un omulīgajam vīram un teicu, ka lai iet bekot visādi pusaudžu gadu Armandi, viņš tāpat ir visvislabākais

pamodos un ilgu laiku mēģināju atcerēties kaut vienu Armandu ar ko pusaudžu gados ballītē būtu mīcījusies. nekā. lai gan seja bija tik redzēta, ka gan jau džeks no mazpilsētas vai kādai bērnības draudzenei simpātija

šī nakts uz visa pārējā fona bija kaut kas īpašs. ar māmiņu tumsā braucām uz mežu ne mežu, kapsētu ne kapsētu, tur kapracis informēja par īsto galamērķi, paņēmām svešu mironi koka zārkā, likām uz mašīnas jumta (kā uz tāda jumta bagažnieka) un tad nu braukājām tādā kā ekskursijā vai. tad iebraucām kādā pamestā sanatorijā, pusbūvētā ar daudziem sarkanu ķieģeļu kamīniem. kamēr māmiņa aizbrauca ar visu mašīnu un zārku un mironi, es meklēju kaktiņu, kur mazāk vēja, lai vieglāk iekurt ugunskuru un mazāk pūš un redz svešu ļaužu acis. tad atnāca daudz cilvēku, es kkur paslēpos, atnāsa Džefrijs Rašs, atļāva tur pārnakšņot un kurināt un svešos aizveda prom. un tad es pamodos nosalusi
pārbijusies biju gan vienā mirklī diezgan pamatīgi, bet tad es tā loģiski izsecināju, ka tā jau nu nevaru būt es, ja man nekur nekas nereibst un nešķebina, ka gan jau tas ir sapnis

šonakt sapnī uzadīju lamu. izspūrušu, paplukušu un dzīvu
bet varbūt tā bija alpaka

negāja man šodien ar to pusdienlaiku. noliku galvu uz spilvena un uzreiz saldi aizmigu, lai pamostos no aizkaitināta "Renāte, beidz lūdzu krākt" un pēcāk sapņoju ka dzīvoju aukstā teiksmainā zemē (Aļaska? Himalaju virsotnes ciemati?), kur ļoti maz iedzīvotāju, pēdējie izvadīšanas biroja turētāji izvācās lejāk uz ieleju, palikuši tikai daži veci ļauži, kas mūždien staigā notuntulējušies ādās un džemperos un cimdos un līķu (nomirušo vecīšu un neidentificēto alpīnistu vai tādu alpīnistu, kuru ģimenes pārāk trūcīgas, lai tos transportētu uz dzimteni, tā nu tie satīti segās un salikti milzīgā krāvumā) un tā nu es ar ragutiņām kā vienīgā ar gripu neslimā un puslīdz jaunākā (lai arī mani bija ap 60mit) visu sapni nesakarīgi vazājos pa ciematu (uz pasta, bankas, veikala, viesnīcas atliekām) ar veca, segās satīta cilvēka līķi uz ragutiņām un mēģināju pierunāt kādu no tūristiem palikt un uzņemties ienesīgo apbedīšanas un līķu mājās transportēšanas biznesu

pamodos uzjautrināta un neizgulējusies. kārtējo reizi sapņoju kaut kādu bezpriģelu. gaidīju bērnu, bija man liels vēders un grūti paiet un vasaras karstums tāds, ka sviedri nepārtraukti tek tērcītē, ar vēl dažiem cilvēkiem gājām pāri tiltiņam, tiltiņa nebija un tad nu pa upi pa straumei bija jāstumj milzīgi resnu baļķu plosti uz kuriem sēdēja puišeļi un makšķerēja. sižets, protams, bija sarežģītāks un krāsaināks, šīs ir tās driskas, ko atceros. vēl ļoti interesanti bija tas, ka patiesībā tas nebija nekāds grūtnieces vēders, to varēja noņemt un pakratīt, tas bija viegls, čagans un skrapstēja kā izžāvēts dekoratīvais ķirbītis.
viss pupu mizas, bet tā vasara - tik svaiga, saulaina, priecīga un gaiša. uh! gribu!

baidījos no sapņiem par audzējiem, grūšu nāvi un tamlīdzīgām preteklībām, dabūju kārtējo harēmu, šeihu (?) un visas sieviešu kolektīva problēmas, kad uzrodas jauna mīļākā sieva - ārzemniece. nobijos, ka viņš pārāk sadistiski sodīs kādu par nelielu pārkāpumu un vicinoties ar pātagu un pielietojot emocionālās vardarbības rīkus sodīju daudz bargāk nekā viņš bija paredzējis. bet bez miesas sodiem, tikai ar bailēm (wow. nezināju, ka manī ir kas tāds), tad mani nosauca par vecu, neglītu un spalvainu, es paliku pa-īstam-ļauna un nevis ievācos mīļākās sievas apartamentos /kas izrādījās greznākie, plašākie, skaistākie visā ēkā nevis tas mazais vienistabas hruščovkas tipa dzīvoklis ar briesmīgi apskretušu vannasistabu, kas piekārta ar dvieļiem un mazu bērnu slapjajām zeķbiksēm, kur mani galvenā sieva bija nogrūdusi/, bet paziņoju, ka kultūrā no kurienes es nāku, viss ir pavisam citādāk un vīrietis dzīvo kopā ar sievieti, lai jebkurā mirklī varētu apmierināt savu miesaskāri jebkādā veidā, tad stratēģiski izdevīgā vietā (pie pašām durvīm, lai sargi dzird viņa kunkstus) sniedzu viņam kārtīgu minetu, jautājums par ievākšanos bija atrisināts, jo tā viņam bija jauna pieredze (acīmredzot sekss ir lieliska valūta) un es pamodos tieši tad, kad gandrīz jau biju iztincinājusi, kā notiek sievu un mīļāko rotācija. tur svarīga līdzvērtīga attieksme un uzmanība, vienmēr esmu brīnījusies par to, kā tas strādā - ir grafiks? katra zin kurā nedēļas dienā, kurā laikā viņai paveiksies? un kas notiek, ja viņa apslimst vai ir kādi citi kavējoši apstākļi. nu labi, varbūt tur ar gripu neviens neslimo, bet ko tad, ja grafiks izjūk vai nobīdās?
un vēl es vienu sargu nobiedēju ar savām gaišajām Baltijas raganas acīm.
ak, jā - šajā sapnī es brīvi pārvaldīju turku un arābu valodu (bet faktu par to otro ļoti slēpu)
kā vienmēr pamodos un biju gan uzjautrināta gan sakautrējusies

esmu uzjautrināta. šonakt sapņoju par to, kāda kuram Augstākās Izglītības Padomes locekļiem alga un ka viens no viņiem (galvenais, ar vistūkstošākajām algām) pēc pieraksta un arī faktiski dzīvojot uz centra un Maskačkas robežas, dzīvokļa logi no ārpuses necili, daļa aizsista ar skārdu. tad nu mēs spriedām varbūt viņam liels kredīts jāatmaksā. vai sievai māja labā vietā. vai bērni mācās ārzemēs un tad man bija sunītis, kas jāved laukā čurināt nav taisnības. šis būtu kautskis   vai vismaz  unpy cienīgs sapnis. bet atnāk pie manis, kas nemaz nezin vai tāda iestāde tiešām pastāv

sapnī atradu savu jauko zābaku meistaru. mājīgā kioskiņā pa ceļam uz autobusu uz Rīgu, tur bija ruds kaķītis, kas spēlējās ar manu no somas iznākušo kaķīti un es kavēju darba interviju un komunālās istabas atslēgu saņemšanu. tad meistars izteica komplimentu manam kostīmam ļoti lietišķajam ļoti dzelteni rozīgajam kostīmam. un apvaicājās vai tas tur man matos gadījumā nav dreds. tas, protams, bija dreds. bet nevis tāds mīksts un sauss kāds dreds varētu būt (nekad neesmu aptaustījusi). tas bija saķepis, lipīgs, spīdīgs, taukains milzu dreds melnā krāsā. man uznāca histērija un es sāku raudāt. 'neraudi', teica rasbainieks dzīvesbiedrs, ir taču speciāli dredu šampūni. izmazgāsi un būs smuki. bet es, protams, biju šausmās jo pie mana rudā karē melns dreds līdz pusmugurai.. āā

aizmirsu jums pastāstīt iepriekšējās nakts sapnīti. pamodos viegli apjukusi.
tātad man mugurā bija smuka kleita (kūka vulgaris), un mēs ar draugiem - kaut kādu blondīni, Šonu un Kristianu no Nip Tuck gājām uz milzīgu izbijušu katedrāli tagadējo muzeju vai bibliotēku. izrādījās, ka es, kārtīga lesbiete būdama, precos ar to blondīnīti. svinībām bija ieplānots krāšņš šovs ar salsas dejotājām uz īpaša podesta, uguņošanu un kūku sievišķā kaunuma formā, kuras krāsu dēļ Vorhols nervozi pīpētu stūrītī. klīstot pa milzīgajām telpām nejauši uzdūrāmies sadomazo istabai, kurā filmēja lesbiešu porno. tad bija atsevišķs spārns svingeriem. ballīte ne pa jokam. kādā mirklī mēs ar Šonu palikām divatā un viņš man lika apzvērēt, ka es nevienam no pārējiem nestāstīšu par mūsu mazo 'incidentu', jo tas viņai salauzīs sirdi un kāzas tiks atceltas un vispār un Kristians visam pieliks punktu. bet es neesmu lesbiete es Šonam saku, es esmu heteroseksuāla (un šajā mirklī pār mani nāk traģiska apjausma par to, ka iedarbināto mašinēriju nekas nespēj apturēt, tā arī man viss mūžs būs jānodzīvo šajā stāvoklī). kāda nu heteroseksuāla viņš saka, tu taču jau gadiem esi kopā ar to blondīni. "Can't I be at least bisexual?" es bēdīgi prasu.
"Either this, either that. That's how the things are in this world" Šons saka "And we both know you're this"

šonakt biju Eskobara (ir tāds ļaunais varonis Mākslīgajā Skaistumā) draugaļa. sākās viss tā nevainīgi, kad es sapratu, kas tur darās, manu acu priekšā pāris cilvēki bija pataisīti par līķiem, tad man vajadzēja ar izdomātu ieganstu tikt laukā no tā dzīvokļa, pēc iespējas nemanāmāk savācot savas mantas [nopietni?! narkobarons un slepkava apdraud manu dzīvību un man jāsavāc liela daļa savu šmotku?!] bet tad vairs nebija laika, jo tur uzradās policija. viņiem gan nebija pierādījumu, toties šis bija pamucis, mani atstājot ar saviem pakalpiņiem un es zināju, ka mani nobeigs, jo patiesībā biju viņam par vecu , turklāt apnikusi un pārāk daudz zināju. tad nu es vienai no tām policistēm 'nejauši' parādīju netīro gultasveļu, kas nošķiesta ar asinīm tā, it kā uz tās zilonis būtu nokauts. pakalpiņi mūs nenodūra, kādā brīnumainā kārtā mēs tikām līdz iecirknim, mani kā līdzzinātāju apcietināja un ielika šaurā bezlogu alā. tad klāt pielika divus viņa pakalpiņus, es paslēpos tālākajā stūrī aiz restēm, zināju, ka nomiršu bada nāvē un centos iespiesties stūrītī, kurā ļauno nazis netika man klāt, turklāt man bija jāelpo ļoti ļoti klusu pamodos ļoti izbijusies, nevarēju paelpot, jo sanāca pārāk skaļi un ieraugot biedreni aplam nopriecājos. lūk arī Eskobars:

šonakt atkal sapņoju par rižo ļoti spalvaino vīrieti - viņš gulēja kamoliņā saritinājies, es piegāju pačubināt biezo villu, izrādījās, ka viņam puse dibena kaila, tad viņš pagriezās un uz mani skatījās Gaiķu Māris. "Māri - tas tu?" es vaicāju /par spīti tam, ka neesam pazīstami/ un pamodos jo ar būkšķi un žvuku man gandrīz uz sejas piezemējās otrs kaķis. murrāja skaļi kā traktors

no šī sanāktu normāla filma.
šonakt tātad biju augstas klases medmāsa (?), kas specializējusies svarīgu cilvēku rehabilitācijā. tas notiek tā, ka pēc smagām avārijām/traumām/operācijām, ja cilvēks ir komā un nenāk pie samaņas pēc tam, kad ķermenis salāpīts, tajā ievietojas īpaši apmācīta personāla apziņa (?), kas ķermeni kustina - peldina, vingrina, ved pastaigās it kā esot tas otrs ķermenis, paralēli uzmanot dzīvības rādītājus un dežurējot, lai nenokavētu mirkli, kad īstais nāk atpakaļ, jo viņiem, nesaprotot, kas notiek, liela tieksme pašiznīcināties - mesties ūdenī, ja izglābti no slīkšanas, lekt no celtnēm, ja krituši u.t.t. un tad nu mans jaunākais pacients bija pasaules klases autosportists, kas bija mašīnā, kas avarējusi, degusi un iekritusi ūdenī. atceros, kā stāvēju pie spoguļa un ar nožēlu skatījos uz bāli sārtajām rētām, kas klāja viņa citādi perfekto augumu un ar nožēlu domāju par to, ka mēs jau nu dzīvē nekādi netiksimies, man tāpat apziņas medicīnai jākalpo kādi gadi desmit, es tik vien esmu kā maza skrūvīte mehānismā. un tad, kad gāju pa mežu spīdēja saule, bija silts un vējš patīkami šalca un es zināju, ka tūlīt būšu pie jūras un tad es sajutu, kā kaut kas mainās, mans rātni blakus esošais pašas ķermenis nepaspēja nosūtīt signālu personālam, kad viņam sākās šoks un krampji, jo viņš atjēdzās un krita panikā, ķermenis mierīgi gāja uz priekšu, bet es viņu savēlu mazā bumbiņā, saņēmu cieši un stāstīju, ka viss ir labi, kušināju un labināju un pamazām stāstīju, kas notiek, kas ir un kā un tad viņš izrāvās un sāka trakot un, pirms atnāca personāls ar skābekli un palīgierīcēm, viņš ar visu savu masu (kilogramos nepateikšu, bet pie 1.90 un spēcīga miesasbūve) gāzās virsū manam ķermenim un es dzirdēju kā krakšķ un izslēdzos. pamodos pēc pusgada izbaudot visu no otras puses un tad pēkšņi viss bija pārāk gaišs, es biju pieslēgta dažādām pīkstošām ierīcēm un uzminiet nu, kas turēja manu roku

Atj. un vislabākais bija tā absolūtā viņa ķermeņa izjūta - kā tādā transformerī, kad eju un esmu tik liela, viss tik augstu un rokas lielas un stipras un var normāli paskriet un ir spēks. tāds kā mana ķermeņa (ideālais) alter ego - paklausīgs līdz pēdējam, tikai ļoti spēcīgs

sapņi ir jauns mocību veids. šonakt biju Ligitas Gardumos, ēdu šokolādes krema-ķiršu kūku, iztēlē jutu tās debešķīgo garšu un konsistenci, bet nekādi nespēju tai pieskarties, nokniebt gabaliņu un to ielikt mutē
jums mana kaislīgā ēdāja un gastronoma daba nav sveša, gan jau spējat iztēloties manus tābrīža iekšējos pārdzīvojumus

bija protams arī mazāk interesani sapņi ar klasiskajiem ļaundariem, kas dzenas pakaļ un grib mani nošaut ar revolveri (šoreiz pēctraumatiskā stresa sirdzējs kaut kāds ļaunais armijnieks no specvienības). tas jau sāk kļūt uzjautrinoši