sāpēja mugura, šeit tik auksti, ka būt bez segas ir normāls izaicinājums, tā nu visu dienu nosnaudu. piecēlos diezgan lielā mērā tādēļ, ka sakarīgākais no sapņiem bija tāds, kurā pirms kādas medicīniskas procedūras bija jānoskuj vīrietis. it kā parasts vīrietis, bet novelkot kreklu atklājās garas, biezas, rudas orangutana spalvas pa visu muguru, rokām, pleciem, kājām, vēderu, es putoju skūšanās kremu un nespēju saprast, kā lai darbiņu paveicu ar vienu izsniegto vienreizējo skuveklīti 10 minūšu laikā, ja tik vien drīkst atstāt, cik bikšeles nosedz un ka atnāks ārsts un mūs abus izrās. nebaidies, dari, kas jādara, esmu tik briesmīgs, ka pat sieva no manis aizbēga viņs teica, es iesāku strādāt, bet nekas nesanāca - matiņi bija tik zīdaini un patīkami taustāmi ka sāku viņu glaudīt un ieskāt un tas bija tik tīkami un es pamodos bužinot kaķīti (kuram gan nebija iebildumu)

jau kādu ilgāku laiku miegā redzu bijušos kolēģus. nezinu, cik bieži, pāris reižu nedēļā noteikti. viss kaut kā stulbi, bet ne tik spilgti lai atcerētos nomodā. bet pēdējās nedēļas laikā dažādās variācijās atkārtojas atsauces uz situāciju, kurā viņi abi man piedāvāja seksu trijatā. un bija diezgan izbrīnīti, kad tiešām atteicos par spīti visiem argumentiem (iedomājies, ka tevi skūpstītu nevis viens vīrietis, bet divi, un glāstītu uzreiz četras rokas) jo nav svarīgi, cik rokas glāsta. svarīgi - kam tās pieder, vai ne. un tad kaut kad vienā no tām reizēm, kad miegs dažas stundas nozog izglītībai es biju sasaistīta - bez runas, bez rīcības, kā vatē ietīta, kad visu saproti, apzinies, izjūti ļoti spilgti, bet nespēj izdvest ne skaņas, nespēj kontrolēt savas kustības un viņi mani glāstīja un skūpstīja un es biju viens milzīgs izmisums klusā protestā un es zināju, ka tas nebeigsies, ka viņi nenolasīs un neapstāsies un paņems un es nekā nevarēšu darīt un piespiedīs mani ne vien pasīvi ļauties procesam, bet gribēt iesaistīties un es būšu zaudējusi savu personību un mani paverdzinās un sagraus un tas nebeigsies
tad laikam viss rimās jo risinājumu neatceros vai tā nebija. un tad pēcāk man vajadzēja nogalināt dzīvnieku. nezinu kādu - laikam kaķi tikai milzīgu. es zināju, ka esmu viņu nogalinājusi, klusi stāstīju, ka viss ir beidzies, ka viņš ir drošībā un ka viņam nekad neviens vairs pāri nedarīs, ka nesāpēs, būs viegli un gaiši un pēkšņi acīs zīlītes vairs nebija horizontālas, tās bija cilvēcīgas. cilvēciskas. cilvēka acis - gaišas zilpelēkas ar zaļganām radiālām svītriņām, tās hipnotizēja, auga arvien lielākas un es bezspēcīgi raudzījos kā dzīvība tās atstāj, radzene kļūst blāva un neko nevarēju darīt
skaidrs ir viens - bezspēcība šobrīd galvenais vadmotīvs un laikam arī aktuālākā problēma

jo tālāk, jo krāšņāk. šonakt tajās nedaudzajās miega stundās atkal precējos. un precos es bieži, sižeti viens par otru teiksmaināki, labāk nemaz nesākšu. šoreiz parādījās jauni elementi. čalis (dzīvē tādu, protams, nepazīstu) piedāvāja precējies, jo griboties regulāru seksu. ceremoniju neatceros, bet notika tā Bauskā pie pontontiltiņa (!), viesi bija vasarai neatbilstoši saģērbušies kā nu kurais, jo kāzas bija tematiskās - ar maskarādes elementiem. tad nu bija i bītņiki, i hipiji, i Arlekīni, Malvīnes, pasaku tēli un baleta masu skatu darbinieki. viena no galvenajām atrakcijām bija mētāšanās ar tortēm un picām, tad mums bija jābrauc ceļojumā ar autobusu. šķiet, uz Austrāliju. tā kā visi pārējie bija pensionāri un snauda, jaunizceptais vīriņš ierosināja pamīlēties ejā starp sēdekļiem uz kāpnēm. un tad onkulītis milzīgās brillēs blenza uz mums kā uz trakiem kukaiņiem un es pamodos jo zvanīja modinātājs

ir sapņos tādas vietas, kuras atkārtojas, vai ne. šonakt biju mazā pilsētiņā pie jūras redzēju karti, pat zinu, kur viņiem pasts, kur - autoosta un veikali, kur galvenais zooveikals. nejauši ieklīdu tajā un redzeju skaistākos putnus pasaulē - dekoratīvie baloži arī tur bija un vēl kādi putni - baloža, fazāna un pāva krustojumi. skaistums mani pārņēma tik ļoti, ka gribēju tiem pieskarties un gandrīz izlaidu no būra. veikala īpašniece nāca iekšā un sāka ko klaigāt, bet pārdevēja tāda - tā taču Renāte, mūsu pustrakā daktere atkal no nezkurienes pārradusies, viņa regulāri te nāk (un sapņos es tiešām tur esmu regulāri, tikai sen nebija gadījies), tā pati, kas toreiz paipalai kāju saglāba (wft?) bet es tikmēr glāstīju dūnas zem spalvām un sapņoju par lielu putnu voljēru, kurā visus skaistuļus turēt. un tad pa pilsētu ejot nejauši nokļuvu brīvdabas kora mēģinājumā pilsētas svētkiem par godu un nekādi nespēju no tā izvairīties par spīti tam, ka mani noteiktā vietā gaidīja jz mintaka un tad starp dziesmām un dejām ieraudzīju jūru, kas bija zaļa ar zilām putu cepurēm un nespēju sev nekā padarīt, jo ta vilka un sauca mani sev tuvāk līdz attapos pie biezas stikla sienas, ar kuru pilsētiņa no sāļajām šļakatām pasargā kultūŗas mantojuma ēku sarkanos ķieģeļus tiešī blakus jūrai

negribu iet gulēt, jo pusdienas nomiedzī man atkal bija slikts sapnītis. tāds, kurā kaur kāds mazs ļauns ķīniešu punduris galināja cilvēkus dzīvus harikirējot un tad šķēlējot gabalos un es biju kaut kur noslēpusies un noskatījos un tad mani ieraudzīja un es teicu hei, tu taču mani atceries, mēs bijām draudziņi, tas ko tu dari ir tik nežēlīgi kruti, mani nenožmiedza, tā vietā es biju spiesta kļūt par līdzdalībnieci un redzēt krāšņas šausmenes cienīgas ainas līdz uzradās mazā ļaunā pundura tēvs, kas lika viņam mani nobeigt ko viņš gandrīz izdarīja, bet tad izdomāja, ka nafig tēvu un tad dega milzīgs angārs un sprakšķēja elektrība un pirms viss uzsprāga, jo policijas specvienība visu nafig uzlaida gaisā un apkārt lidoja gaļa, asinis un milzu vibratori, mazais ļaunais punduris mani nogalināja un es nomiru un pamodos nesaprotot kā es varu būt dzīva, ja tak esmu nomirusi.
lūk visa reinkarnācijas būtība
ta jau nekas, bet šķebīgums nepāriet - laikam erotiskie sapņi ar kultūras grandiem ir labāks miega izklaižu veids
ja ta padomā, tad manā zemapziņā ir daudz erotikas un agresijas. kā gan citādāk to izskaidrot

nezinu, kas man ir ar tiem mūsu kultūras dižajiem prātiem, varbūt esmu kulturāla grūpija, bet šonakt man bija interesanti sapņi. normālāko daļu izlaidīšu, piebildīšu vien to, ka viss ieiet vecajās sliedēs, jo šonakt es izmisīgi centos nokoļīt Pliekšānu Jāni

vismaz sapņi atgriezušies. šodien biju faraone. tā viena, kas bija ziedu laikos. pamodos, tīksmīgi staipījos, mani aprūpēja melnie, padevīgie vergi, es uzvilku zeltainu kokvilnas togu, jutekliski noglaudīju skūto galvu un domāju savas daiļās un spēcīgās valdnieces domas

kādā no sieviešu žurnāliem sen sen atpakaļ lasīju, ka sapņi mēdzot cilkiski atkārtoties, nonākot vienādās situācijās, ka tā zemapziņa grib mums ko pateikt
nu, man nav iebildumu, ja tā grib ko teikt, galvenais, lai pasaka līdz galam. šorīt, piemēram, sapni, kurā biju admirāļa meita, kas kaut kādā veidā cēlu mērķu labad bija spiesta puslīdz sadzīviskā strīdā publiski nostāties pret tēvu un tad, lai mani ņemtu savā aizgādībā (!) jauns zemākstāvošs, bet ļoti perspektīvs virsnieciņš pasludināja mani par savu līgavu, tad nu turpat visu acu priekšā lai būtu piedienīgi mūs arī salaulāja (tā ir, ka augstākās jūrniecības amatpersonas var precināt?). tēvs īsti tēvišķīgā atriebībā viņu gribēja turpat uz vietas aizsūtīt Bīstamā Misijā, bet priekšpavēlniecība iejaucās un jaunlaulātajiem uzdāvināja kāzu nakti līdz pusdeviņiem rītā, kad viņš nu gribēja cēli gulēt atsevišķi, bet es uzbāzos, jo ne nu viņam būtu bijis mani jāprec, ne kā un tagad nu jānem labākais ko tādā situācijā var paņemt. tad es viņam piegāju cieši klāt (jaunēklis bij vaimanu-ku-glīšs, protams) un liku nenomirt tai misijā, sekot vajadzēja lielajam sūcienam un kaislīgām seksa ainām, tad dažādiem dramatiskiem notikumiem, ko no iepriekšējās reizes, kad redzēju šo sapni neatceros, bet tad pa mani ļoti aizrautīgi sāka mīcīties nogarlaikojies sunītis, kas pamodināja pie pleca guļošu kaķīti. kaķītis, aiz laimes par to, ka ir, kam piegulēt, salaida manī divdesmit pīķus un es, ziņkārē slāpdama, cieši aizžmiegusi acis nekādi nespēju nosapņot turpinājumu

seciniet paši - tiklīdz prāts atslēdzas manas smadzenes ar lielāko prieku ģenerē romantisku un erotisku h****. kazi - jāierunā kasetē un jāsūta izdevniecībām, ja nu kādu latiņu mācībām varu nopelnīt