Iesāku lasīt interviju un pirms man lika maksāt, izlasīju, ka adoptēts bērns nav īsti tavs bērns, jo izpaliek prenatālā perioda. Varbūt es būšu viņam mamma, bet arī ja tikai laba mammas aizstājēja, arī būs labi.
Es negribu kritizēt viedokli, katram ir savas sajūtas un tādas īsti nevar būt nepareizas. Bet arī tas, ka tas bērns fiziski ir bijis tevī, negarantē, ka tu esi laba māte, ka jums izveidosies labs kontakts, būs labas attiecības u.t.t. var būt arī tā, ka ietrāpās pilnīgi atšķirīgi indivīdi, iespējams pat neiespējami sadzīvot, var būt tā, ka tu savu bērnu neprātīgi mīli, bet īsti nesaproti, jo tas ir kaut kas ļoti citāds, to taču mēs paši esam redzējuši un iespējams piedzīvojuši, kādēļ gan lai tā negadītos tad, ja tu esi jau otrā pusē.
Nu jā, tagad man par šito būs jādomā
Comments
|
Posted by: smille (
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} smille) Posted at: 13. Jūnijs 2020, 20:42
|
|
Man šķiet pat ja ir vairāki paša bērni, visus nemīl vienādi. T.i. mīl visus, bet atšķirīgos veidos nevis daudzumos un to mīlēšanu ir ļoti grūti salīdzināt. Un vēl man šķiet, ka tas, ka tev rūp, arī ir ļoti svarīgi (kāda jēga no lielas mīlēšanas, ja nerūp?)
|
Posted by: J. S. Badger (
217) Posted at: 13. Jūnijs 2020, 20:49
|
|
es to izjūtu kā to, ka mana mīlestība pret meitu ir beznosacījumu, pat ja viņa visu dienu gaudo un uzvedas šausmīgi, jo zobi sāp, es varbūt nebūšu priecīga, bet manī saglabāsies tāda kā saikne un daļeja iecietība, plus dabiska ieinteresētība viņā,
bet ar audžudēlu tā ir vairāk tādas kā nosacījumu attiecības - ja viņš uzvedas ne tā, mani tas vairāk kaitina un rada dusmas, bet tas iespējams tapēc, ka viņam ir 11, kamēr meitai 2, un attiecīgi es varbūt no viņa sagaidu vairāk atbilstoši vecumam.
nemāku noformulēt, bet jā, laikam ir tā sajūta par beznosacījumu/nosacījumu attiecībām
|
Posted by: Lacy F (
panacea) Posted at: 13. Jūnijs 2020, 20:55
|
|
Kam on, vai tad tas audžudēls nav pie tevis tikai kādu mēnesi? Vai tad tik agri tā var baigi spriest?
|
Posted by: J. S. Badger (
217) Posted at: 13. Jūnijs 2020, 21:01
|
|
man ir sajūta, ka var jau spriest. nav tā, ka manī būtu mīlestība pret viņu, kas ar laiku pieaugtu. ir tādas kā rūpes, kas paliek tai pašā nosacījumu līmenī
|
Posted by: porcelāna lellīte (
neraate) Posted at: 13. Jūnijs 2020, 21:01
|
|
Bet viņš pie jums ir pavisam nesen. Man šķiet, ka ļoti būtiski ir arī dot laiku attiecībām uzplaukt, paiet laiks lai iemīlētu cilvēku, īpaši, ja nav rozā briļļu perioda un hormonu bāziens. Bērns jau arī bieži stresu izrāda ar neforšu uzvedību un tam ir grūti piemēroties pat ja tas ir tavējais.
Bet nu es arī esmu sapratusi, ka mana mīlestība ir nosacījuma, ja es esmu par mata tiesu no nervu sabrukuma, tur nav nekādas dizās mīlestības, es knapi spēju kontrolēt savu uzvedību.
|
Posted by: J. S. Badger (
217) Posted at: 13. Jūnijs 2020, 21:12
|
|
man šķiet, ka nav tā, ka tas ir laika jautājums, drīzāk, ka man pat negribas, lai izaug mīlestība, man ir ok, ja tas paliek rūpes līmenī, ja viņš jūtas pieņemts un uzklausīts un mums uzticas un ja mēs varam dot viņam vidi, kurā attīstīties, vai vismaz lai viņu nemētā no vienas audžuģimenes pie otras ik 6 mēnešus.
|
Posted by: porcelāna lellīte (
neraate) Posted at: 13. Jūnijs 2020, 21:32
|
|
Bet tas arī nav slikti. T.i. es domāju, ka beznosacījuma mīlestība nav obligāts priekšnosacījums lai cilvēks būtu labs vecāks. Un ka plika mīlestība vien negarantē ka viss ir forši un veselīgi.
Bet nu es arī domāju, ka katru bērnu vecāks mīl citādi, nu apmēram tā, kā tev ļoti garšo gan āboli, gan vīnogas, gan ērkšķogas; vai Roks, Rokenrols un Serenāde un īsti nevar pateikt kurš visgaršīgākais. Turklāt bērniem jau arī katram tomēr vajag kaut ko citu, kas der vienam bieži otram kaitē. Nu kaut ka tā. Nav tās mīlestības identiskas
|
Posted by: f (
f) Posted at: 15. Jūnijs 2020, 09:23
|
|
"ja viņš uzvedas ne tā, mani tas vairāk kaitina un rada dusmas, bet tas iespējams tapēc, ka viņam ir 11, kamēr meitai 2, un attiecīgi es varbūt no viņa sagaidu vairāk atbilstoši vecumam"
es te lasu par attiecībām ar bērniem, jau pieaugušajiem, un zini, mēs vispār esam iecietīgi tikai tad, kad tie bērni mūsu izpratnē vēl ir "pārāk mazi [lai saprastu]". tā ka, jā, cilvēks vispār ir neiecietīga būtne.
man šķiet, tas ir ļoti atkarīgs no tā, kādu iemeslu dēļ bērns ir ticis adoptēts?
es spriežu pēc tā, ka esam audžuģimene drauga māsasdēlam, un es skaidri izjūtu, ka viņu es nekad nemīlēšu tāpat kā savu meitu. lai arī viņš man rūp, bet tās nav vecāka sajūtas. kgan varbūt tas ir tāpēc, ka viņš pie mums atnāca jau 11 gadu vecumā (?)
es pieļauju, ka adopcija biežāk notiek, nevis tapēc, ka jāpalīdz bērnam, bet tāpēc ka vecākam kādu iemeslu dēļ nevar būt bērnu un ļoti gribas, un tad jau droši vien arī tā mīlestība ir tada pati kā būtu pret piedzemdētu (?)
nez. interesanti ar visādam tādām mīlestībam un pieķeršanām.