Iesāku lasīt interviju un pirms man lika maksāt, izlasīju, ka adoptēts bērns nav īsti tavs bērns, jo izpaliek prenatālā perioda. Varbūt es būšu viņam mamma, bet arī ja tikai laba mammas aizstājēja, arī būs labi.
Es negribu kritizēt viedokli, katram ir savas sajūtas un tādas īsti nevar būt nepareizas. Bet arī tas, ka tas bērns fiziski ir bijis tevī, negarantē, ka tu esi laba māte, ka jums izveidosies labs kontakts, būs labas attiecības u.t.t. var būt arī tā, ka ietrāpās pilnīgi atšķirīgi indivīdi, iespējams pat neiespējami sadzīvot, var būt tā, ka tu savu bērnu neprātīgi mīli, bet īsti nesaproti, jo tas ir kaut kas ļoti citāds, to taču mēs paši esam redzējuši un iespējams piedzīvojuši, kādēļ gan lai tā negadītos tad, ja tu esi jau otrā pusē.
Nu jā, tagad man par šito būs jādomā
Bet viņš pie jums ir pavisam nesen. Man šķiet, ka ļoti būtiski ir arī dot laiku attiecībām uzplaukt, paiet laiks lai iemīlētu cilvēku, īpaši, ja nav rozā briļļu perioda un hormonu bāziens. Bērns jau arī bieži stresu izrāda ar neforšu uzvedību un tam ir grūti piemēroties pat ja tas ir tavējais.
Bet nu es arī esmu sapratusi, ka mana mīlestība ir nosacījuma, ja es esmu par mata tiesu no nervu sabrukuma, tur nav nekādas dizās mīlestības, es knapi spēju kontrolēt savu uzvedību.