Iesāku lasīt interviju un pirms man lika maksāt, izlasīju, ka adoptēts bērns nav īsti tavs bērns, jo izpaliek prenatālā perioda. Varbūt es būšu viņam mamma, bet arī ja tikai laba mammas aizstājēja, arī būs labi.
Es negribu kritizēt viedokli, katram ir savas sajūtas un tādas īsti nevar būt nepareizas. Bet arī tas, ka tas bērns fiziski ir bijis tevī, negarantē, ka tu esi laba māte, ka jums izveidosies labs kontakts, būs labas attiecības u.t.t. var būt arī tā, ka ietrāpās pilnīgi atšķirīgi indivīdi, iespējams pat neiespējami sadzīvot, var būt tā, ka tu savu bērnu neprātīgi mīli, bet īsti nesaproti, jo tas ir kaut kas ļoti citāds, to taču mēs paši esam redzējuši un iespējams piedzīvojuši, kādēļ gan lai tā negadītos tad, ja tu esi jau otrā pusē.
Nu jā, tagad man par šito būs jādomā
13. Jūnijs 2020 (19:52)
Bet tas arī nav slikti. T.i. es domāju, ka beznosacījuma mīlestība nav obligāts priekšnosacījums lai cilvēks būtu labs vecāks. Un ka plika mīlestība vien negarantē ka viss ir forši un veselīgi.
Bet nu es arī domāju, ka katru bērnu vecāks mīl citādi, nu apmēram tā, kā tev ļoti garšo gan āboli, gan vīnogas, gan ērkšķogas; vai Roks, Rokenrols un Serenāde un īsti nevar pateikt kurš visgaršīgākais. Turklāt bērniem jau arī katram tomēr vajag kaut ko citu, kas der vienam bieži otram kaitē. Nu kaut ka tā. Nav tās mīlestības identiskas