NeviensNekas nav bijis pret mani tik labvēlīgs kā Visums. Kad esmu vaicājis, tas vienmēr ir atbildējis. Kad esmu lūdzis, tas devis man to, kas vajadzīgs, un liedzis to, kas varētu kaitēt, vai vismaz licis pārliecinošus šķēršļus ceļā uz to. Kad esmu atteicies noticēt acīmredzamajam (bieži), tad talkā vienmēr ir nācis Nekas. Tomēr pat spītībā dzimušos pūliņus, kas taustāmus augļus nav nesuši, nožēloju reti. Nav tāda zemē velti nomesta laika – ja zeme ir auglīga, kaut kas no tās izdīgs vienmēr. Reizēm sasniegt iecerēto nav tik svarīgi, kā neatkāpties. Es ticu, esmu pārliecinājies, kā Visums novērtē nepadošanos. Relentlessness. Reizēm nevis mērķis ir galvenais, bet ceļš pie tā un kur tas tevi aizved... Nē, šis nav vingrinājums tautoloģijā. Pusotru gadu tulkoju filmas, tagad, pēc pusotra mēneša grāmatas zinu, kā nevajag tulkot literatūru :)
Izrādās, starp pēdējo gadu karentiem ir arī kāds, kuru esmu palaidis garām, pie tam visnotaļ nepelnīti: «Haunted Waves, Moving Graves» (2010) sastāv no diviem gariem (25-35 minūšu) skaņdarbiem, kas it kā ir improvizācijas par Baalstorm, Sing Omega tēmām, taču šeit Tibets nedeklamē, līdz ar to nepieprasot lieku (?) uzmanību, kas padara albumu par ļoti piemērotu fonu gulētiešanai (atceries Soft Black Stars un Sleep Has His House). Lēni, smagi plūstoši viļņi, dūmīgi stīgu instrumenti, vētrā izskalotas klavieres, kapi... viņa ir kaila kā ūdens. D/L
(c) Otecki