Viss ir redzams

The.Office.S08E01.HDTV.XviD-LOL

Matthew Day Jackson, Me, dead at 37, 2011

Jūtu, ka no manis sanāktu talantīgs betonētājs, tāpēc pierakstu tādu novēlējumu visām maģiskajām būtnēm - šajā nedēļas nogalē, saulstāvju laikā atrasties pēc iespējas kosmosam pietuvinātos apstākļos - pie ugunskura, zvaigznēm, klusuma, dabas un draugiem vai vieniem nav svarīgi, bet ārā un siltumā. Var arī braukt ciemos, apvienot ar hārvestfestu vai pievienoties kādai rudens talkai. Daudz laimes mums šajā gadalaikā! <3

kants (kants) replied to your SC comment in which you said:

    par p.s. varētu izvērstāk, lūdzu

        (Marinas Abramovičas izstādi Tartu)

Their reply was:

  tādi milzīgi video ar sliktu skaņu, glvk. tuvplāni. vienā, piemēram, viņa žorī sīpolu un voice over stāsta, kā viss ir apnicis. otrā - sukā matus un arvien histēriskāk atkārto art must be beautiful: http://www.youtube.com/watch?v=8cCFDSzDnUk
  imho, pilnīgs kreaps. bet šāds izteiciens sabojātu manu publisko tēlu:) tāpec lūkošu pastāstīt savu domu gājienu: tā ir mirusi māksla, jo šīs performances kā notikums savu jēgu bāzēja šaurā savas rašanas laika un telpas koordinātes. izstādot to te un tagad, sanāk tāds bodrijāra simulakrs - simulēta oriģinālā galerijas vide un simulēta skatītāja klātbūtne notikuma laikā. notikums pats par sevi arī ir stāsts - šitajā stilā tas ir mākslas darba forma, ko nu jaunajā izstādīšanas kontekstā aizvieto medijs - video; līdz ar to - sanāk bezformīga masa.
  otrkārt, jautājumi, ko viņa uzdod / risina un veids, kā viņa to dara, ir vēsturiski - nu tur tipa, kas ir agency mākslā, artista ķermenis kā galējā robeža, no kā izriet māksla kā pašprakse, socialitate un institucionālie konteksti, kas to ir sagūstījuši etc. te vietā mans jaunais mīļākais izteiciens - tas ir modernisma sabrukuma produkts. tādā ziņā izstāde ilustrē to 70to-90to gadu duŗu - kā rakstu - lpp. no vēstures grāmatas. vēsturi zināt labi, ok. bet tas ir tāpat ka literatūras vēsture - kad tu esi iepazinis jaunāko literatūru, vecā diezko negriež. nekas labāks nenāk prātā, bet, piemēram - balzaks un prusts. abi izcili, sava laika, etc. bet nafig lasīt balzaku (tos nepazīstamos darbus, nevis dažus slavenos), ja mums ir brīnišķīgais zudušo laiku meklējot?
  treškārt, muzejs tātad, tirgo tādu atdzesētu un garlaicīgu simulāciju. bet tos video taču vnk. varētu salikt youtūbe - kam interesē, lai skatās. bet nē, lūk, tādā veidā institūcijas attaisno pašas savu eksistenci un statusa / naudas mašinēriju, kas aiz tām stāv; diskurss, kurš pats sev piešķir jēgu, jo ir piesavinājies ekspertīzes tiesības. tā ir māksla, jo tā ir muzejā. tas ir muzejs, jo tā ir māksla. domāšanai vietas neatliek.

Lietum neatkāpjoties, palēnām Tārpača Brīvdienu albūmā saliku gadiem atvilktnē aizmirstās Londonas pieredzes (trīs nedēļas 2008. gada rudenī, kuru laikā, piemēram, vienīgoreiz mūžā esmu tēlojis ielu muzikantu :) bildes. Bilžu ir vesels miljons (350) - ēkas, ielas, uzraksti u.c. kultūras artefakti, apmeklētie pasākumi, britu muzejs, parki, koki (gvk. ozoli), lapas, vāveres, es, utt. - tāpēc apdomā labi, ceļiniek - nav vērts




http://picasaweb.google.com/ixtlan2012/London

Vēroju, kā lietus mijas ar sauli, un saprotu, ka viens ir rudens un otra - vasara, un tas pirmais nepielūdzami ņem virsroku - aiz loga šūpojas krāsainas lapas, šalc noguruši zari, kļavās ugunsgrēks. Vakar atvedu uz laukiem ripzāģi, tādēļ būvēju tādu kā nojumi (jeb pagarinu esošo), lai varētu zāģēt arī lietus laikā. Ievajadzējās pagaru un apaļu koku, bet neviena pa rokai nebija, tāpēc ar cirvi un zāģi aizgāju līdz mežam, kur tāpat vien ar saknēm izgāzu slaidu nokaltušu eglīti. Tad sapratu, ka varēju gan bez cirvja (visticamāk), gan zāģa (pavisam mierīgi) arī iztikt, un atvilku pāri pļavai līdz mājām - tā dienas fizkultūra. Velkot kārtējo reizi sāka līt, bet nu jau laiks sākt lēnām kārtot mājas viesiem, nolasīt kukurūzu, uzsmēķēt, kaut ko tādu...