Piektdiena, 2024. gada 21. jūnijs
16:35 ♥ kochka pukstēja: Evelīnas Dacjūtes grāmata Bedre tik skumja un vizuāli skaista, ka saraudināja
Kad ir lielas skumjas lietuvieši atšķirībā no latviešiem, kas liek bēdu zem akmens, laikam rok bedri. Tik lielu, cik sāp. Un tad rok to ciet.
( Fragments )
СТРЕЛЕЦ. 21 июня. Наверное можно попробовать и быть нормальным человечком.
acīmredzamais - neticamais.
auto jumta restes dod jaunas iespējas mantu transportēšanā:
- 2m3+ (2 kubi+) izolācijas plākšņu uz jumta - darīts
- 3.9m gari terases dēļi - darīts
/pārvācoties no pēdējās īres mājas uz savu, visa iedzīve tika pārvesta ar personisko auto.
(Renault Espace, bez jumta restes).
auto jumta restes dod jaunas iespējas mantu transportēšanā:
- 2m3+ (2 kubi+) izolācijas plākšņu uz jumta - darīts
- 3.9m gari terases dēļi - darīts
/pārvācoties no pēdējās īres mājas uz savu, visa iedzīve tika pārvesta ar personisko auto.
(Renault Espace, bez jumta restes).
Viens no koncertiem, ko es tiešām agrāk ļoti gribēju apmeklēt, bija TOOL, bet tad viņi izdeva to pēdējo albūmu un viss ir sabojāts. Puse konča ganjau tagad ir masturbēšana uz instrumentiem spēlējot to atšķaidīto mizēriju un paies GADI, kamēr cilvēki sapratīs, ka tas albūms ir līdz asarām garlaicīgs un ap to laiku pati grupa būs pārāk veci onkas. Paldies bļe.
Pilnmēness caur mākoņiem zemi aprok. Ar nedzīvu baltu smaidu. Sasaluši vērtību stabi. Un nav iemesla gaidīt. Labi. Var pazaudēt dienu un iegūt nakti. Var pazaudēt abus. Bet no tā tikai gūt. Būt. Ja tiešām visu to jūt. Mainīties un par ko citu kļūt. Bet rozā padebeši otrā pusē klusē. Tur vēl saule. Pulsē.
Naktstauriņš. Tik skaists viņš. Kad naktī lido. Blondie mati, augums, gaišā āda. Var redzēt ka netēlo. Liek pukstēt ātrāk sirdīm, kas vēro. Kaut kur nolaižas tumsā un paliek, līdz rītausmai, kas atkal visu pa savām vietām saliek. Bet dienā tik bail. Bail būt vienai, bail no tā ka viņu kāds ieraudzīs, pazīs. Tik bail no sevis. Pat bail ka sadzīs. Pa dienu. Pa dienu naktstauriņš sēro.
Ceturtdiena, 2024. gada 20. jūnijs
Šovakar gribēju nofotografēt ēnas veidotu zīmējumu, bet, kamēr meklēju pareizo kadrējumu, sauli aizsedza mākonis un fotoobjekts izgaisa. Varbūt tas līdzinās mazā puisēna centieniem noķert mammas pūstos ziepjuburbuļus? (vakara aina parkā)
Reizēm arī man patīk cilvēkus salīdzināt ar grāmatām. Vasara ir ceļojumu laiks gan cilvēkiem, gan grāmatām. Šķiet, ka bibliotēkas grāmatas vasarā ir vislielākās ceļotājas pie bērniem uz viņu iztēles zemēm (vasaras lasīšana). Kad no rīta gāju uz darbu cauri parkam, redzēju kādu tēti lasām kopā ar dēlu.
Kopš visu uztveru mierīgāk un neko vairs papildus nedaru, elpas trūkums un smakšanas sajūta pazuduši.
Reizēm arī man patīk cilvēkus salīdzināt ar grāmatām. Vasara ir ceļojumu laiks gan cilvēkiem, gan grāmatām. Šķiet, ka bibliotēkas grāmatas vasarā ir vislielākās ceļotājas pie bērniem uz viņu iztēles zemēm (vasaras lasīšana). Kad no rīta gāju uz darbu cauri parkam, redzēju kādu tēti lasām kopā ar dēlu.
Kopš visu uztveru mierīgāk un neko vairs papildus nedaru, elpas trūkums un smakšanas sajūta pazuduši.
LSM. Pļavas ir kā dusošās princeses, kuras gaida govs mēli, kas tās pamodinās – tā par pļavu apsaimniekošanas ieguvumiem norādīja Latvijas Dabas fonda eksperte un botāniķe Rūta Sniedze-Kretalova.
radio raidījums par korporatīvajām ballītēm.
un dzeršanu.
viena runātāja: mēs protams esam visi cilvēki un varam saprast arī citu vājības. tomēr jāskatās, lai tava uzvedība nenodara otram pāri, ka rezultātā kāds pēc tam aiziet no darba
otra runātāja: jā, bet tad nebūs arī ieguvumu - kad kolēģi apprecas!
un dzeršanu.
viena runātāja: mēs protams esam visi cilvēki un varam saprast arī citu vājības. tomēr jāskatās, lai tava uzvedība nenodara otram pāri, ka rezultātā kāds pēc tam aiziet no darba
otra runātāja: jā, bet tad nebūs arī ieguvumu - kad kolēģi apprecas!
es nevaru. man viss vienkārši ārprātīgi besī un kaitina. ar Līgu albuma iznākšanu viss iet drausmīgi čakarīgi + vakar bija pēdējais mēģis pirms koncerta un manliekas, mēs nekad neesam dziedājušas tik slikti. iekiko stress, bet vajadzētu vēl vismaz 5 garos mēģus, lai viss būtu jau tik iedrillēts, ka var autopilotā visu izdarīt. laika tam nav un nebija. jauno albumu nevarēsiet likt arī savās spotify Jāņu pleilistēs, jo tikai vakar parādījās gala mikss. spotifayā salikām, bet līdz publicēšanai var paiet 5 darbdienas. un tad jau tas vairs vispār nebūs aktuāli. bet klausieties bandcampā. tur arī vakar salikām. man tikai kaut kad jāpaspēj samainīt vizuāļi, kuri ienāca šonakt 2 naktī.
darbs gāžās virsū neapturamā straumē, es jūtos vainīga, ka pametu kolēģi vienu un darbdienā veltu 4h lai pārvietotos uz Rīgu un atpakaļ un apmeklēju Līgu mēģi. šodiena būs ārprātīga. droši vien tāpēc es prokrastrinēju rakstot te. jo neizsakāmi negribas. man vienkārši tas viss tik ļoti neinteresē un izsūc.
pirms pāris dienām zvanīja māte- viņa ir pensionāru ekskursijā Vācijā. brāļa sieva (tā paša, kurš ir izdomājis, ka viņam ir vēzis un kurš kategoriski atsakās iet pie ārsta vai veikt jebkādus izmeklējumus un vnk lēnām dilst gulšņājot mājās) esot nokritusi (viņai bija insults pirms 7 gadiem, viņa ir tāda, kas tipa var piecelties un apiet apli pa istabu). viņš nevarējis viņu piecelt, mums nav zvanījis. māte teica - varbūt K var rīt iebraukt pie viņiem nočekot situāciju, JO TU JAU NESPĒJ. pēc garākas klusuma pauzes viņa laikam saprata, ka laikam kaut ko ne tā pateikusi un nervozi piebilda - jo tev gan jau jābrauc uz valmiermuižu. katrā ziņā tas nebija tas, ko gribējās dzirdēt no mātes šajā dzīves posmā. es pat īsti nesaprotu kāpēc viņa to teica, bet acīmredzot tas ir tas, kā viņa par mani jūtas un domā.
ļoti gaidīju Jāņu brīvdienas. īpaši sestdienu, kad pēc konča un pirms Jāņu svinēšanas varētu pabūt savā nodabā un drusku atiet no stresiem un imersēties dārzā un mežā. bet še tev- krustmātei nomira māte un sestdien ir bēres.
runājot par darbu un tā pienākumiem, es cenšos sevi pastiprināti vērot. 6dien organizējām tirdziņu, bija visādi stresaini pienākumi (vietu ierādītājs tirgotājiem ir diezgan crazy, jo viņi ierodas barā un metas virsū kā haizivis), tirgošanās nodevas iekasēšana no ~115 tirgotājiem, visa diena uz kājām un komunicējot ar pilnīgi svešiem cilvēkiem, no kuriem lielākā daļa bija jauki un atsaucīgi, bet bija arī daži pilnīgi pimpji. toties ārā, nevis telpās. likās, ka darbdienas beigās pēc tā visa būšu pilnīgi dead, bet aizbraucu mājās, paēdu un mierīgi aizgāju rosīties dārzā. izrādījās pēc šādas dienas man ir tam kapacitāte. kamēr pēc visas dienas, kas mierīgi nosēdēta pie kompja rakstot epastiņus un taisot tabuliņas es jūtos kā pilnīgs zombijs un man nav spēka vispār neko vairs darīt.
vienu rītu pamodos ar domu, ka moš way out ir stāties doktorantūrā un rakstīt diseni par Grīnbergiem. bet tas arī būs sēdēšana pie datora un drausmīgs spiediens. vienīgi - tas attieksies tikai uz mani. šobrīd es jūtos slikti kolēģes priekšā, kas izvēlējās mani šim darbam no lielas kandidātu čupas un, kura reāli dara vājprātīgu apjomu ar darbu, kamēr es freezoju un panikoju un ciešu.
vēl ar sāpošu sirdi atteicu vēl vienu ēst taisīšanas piedāvājumu. bija gan biedējošs, jo apm nedēļu un 50 cilvēkiem. Rīgā. bet tieši tajā nedēļā ir vairāki pasākumi Vmuižā un diezgan nereāli savienot. Savvaļas nometnes ēst gatavošanu, kam biju jau sen piekritusi, nācās atteikt, jo iekrita tieši etnofesta nedēļā.
ļoti ilgojos pēc dārza, meža, zirga un miera. un tīras un kārtīgas mājas. mani nomierina tīra un kārtīga māja, bet es tiešām neatceros, kad pēdējo reizi mazgāju grīdas.
darbs gāžās virsū neapturamā straumē, es jūtos vainīga, ka pametu kolēģi vienu un darbdienā veltu 4h lai pārvietotos uz Rīgu un atpakaļ un apmeklēju Līgu mēģi. šodiena būs ārprātīga. droši vien tāpēc es prokrastrinēju rakstot te. jo neizsakāmi negribas. man vienkārši tas viss tik ļoti neinteresē un izsūc.
pirms pāris dienām zvanīja māte- viņa ir pensionāru ekskursijā Vācijā. brāļa sieva (tā paša, kurš ir izdomājis, ka viņam ir vēzis un kurš kategoriski atsakās iet pie ārsta vai veikt jebkādus izmeklējumus un vnk lēnām dilst gulšņājot mājās) esot nokritusi (viņai bija insults pirms 7 gadiem, viņa ir tāda, kas tipa var piecelties un apiet apli pa istabu). viņš nevarējis viņu piecelt, mums nav zvanījis. māte teica - varbūt K var rīt iebraukt pie viņiem nočekot situāciju, JO TU JAU NESPĒJ. pēc garākas klusuma pauzes viņa laikam saprata, ka laikam kaut ko ne tā pateikusi un nervozi piebilda - jo tev gan jau jābrauc uz valmiermuižu. katrā ziņā tas nebija tas, ko gribējās dzirdēt no mātes šajā dzīves posmā. es pat īsti nesaprotu kāpēc viņa to teica, bet acīmredzot tas ir tas, kā viņa par mani jūtas un domā.
ļoti gaidīju Jāņu brīvdienas. īpaši sestdienu, kad pēc konča un pirms Jāņu svinēšanas varētu pabūt savā nodabā un drusku atiet no stresiem un imersēties dārzā un mežā. bet še tev- krustmātei nomira māte un sestdien ir bēres.
runājot par darbu un tā pienākumiem, es cenšos sevi pastiprināti vērot. 6dien organizējām tirdziņu, bija visādi stresaini pienākumi (vietu ierādītājs tirgotājiem ir diezgan crazy, jo viņi ierodas barā un metas virsū kā haizivis), tirgošanās nodevas iekasēšana no ~115 tirgotājiem, visa diena uz kājām un komunicējot ar pilnīgi svešiem cilvēkiem, no kuriem lielākā daļa bija jauki un atsaucīgi, bet bija arī daži pilnīgi pimpji. toties ārā, nevis telpās. likās, ka darbdienas beigās pēc tā visa būšu pilnīgi dead, bet aizbraucu mājās, paēdu un mierīgi aizgāju rosīties dārzā. izrādījās pēc šādas dienas man ir tam kapacitāte. kamēr pēc visas dienas, kas mierīgi nosēdēta pie kompja rakstot epastiņus un taisot tabuliņas es jūtos kā pilnīgs zombijs un man nav spēka vispār neko vairs darīt.
vienu rītu pamodos ar domu, ka moš way out ir stāties doktorantūrā un rakstīt diseni par Grīnbergiem. bet tas arī būs sēdēšana pie datora un drausmīgs spiediens. vienīgi - tas attieksies tikai uz mani. šobrīd es jūtos slikti kolēģes priekšā, kas izvēlējās mani šim darbam no lielas kandidātu čupas un, kura reāli dara vājprātīgu apjomu ar darbu, kamēr es freezoju un panikoju un ciešu.
vēl ar sāpošu sirdi atteicu vēl vienu ēst taisīšanas piedāvājumu. bija gan biedējošs, jo apm nedēļu un 50 cilvēkiem. Rīgā. bet tieši tajā nedēļā ir vairāki pasākumi Vmuižā un diezgan nereāli savienot. Savvaļas nometnes ēst gatavošanu, kam biju jau sen piekritusi, nācās atteikt, jo iekrita tieši etnofesta nedēļā.
ļoti ilgojos pēc dārza, meža, zirga un miera. un tīras un kārtīgas mājas. mani nomierina tīra un kārtīga māja, bet es tiešām neatceros, kad pēdējo reizi mazgāju grīdas.
Trešdiena, 2024. gada 19. jūnijs
F L A M I N G O N E, a real image by Miles Astray, won an artificial intelligence photography competition before it was disqualified.
I was hoping that if it won, it would show that nature still outdoes the machine in terms of creativity and beauty and fascination
1825. gada Bībele aplauztos koka vākos, 1907. gada "Latviešu rakstniecības vēsture skolām" un 1899. gada "Davida nama lielskungs jeb Udines vēstules".
Šoreiz autobusā pretī sēdēja divas jaunas meitenes, pēdējo klašu skolnieces. Viena no viņām izvilka vienkāršu rūtiņu kladi ar sadzeltējušām lapām un deva blaskussēdētājai, man šķiet, ka tādas veikalos vairs nevar nopirkt. Teica draudzenei, ka tas viņas sarakstītais. Skolas laikā pietrūcis rakstīšanas, tagad vasarā daudz rakstīšot. Un kurš teica, ka mūsdienu jaunieši neraksta ar roku? Šķiet, ka būs jāsāk krāt šīs nestandarta situācijas, jo man pārsvarā sadzīvē rādās jaunieši, kas apgāž visus dzirdētos stereotipus, pat ja bez visām sadzīves ainām jau sen šķiet kā veca nospēlēta plate vai lozungi, ko bieži atkārto bez iedzilināšanās. Un ja tiešām strādā tas joks, ka redzam tikai to, ko gribam redzēt? Tad jau nemaz nesanāk tikt no saviem priekšstatiem ārā. Ja, arī man.
Otrdiena, 2024. gada 18. jūnijs
Apsveru iespēju aizbraukt patusēt uz Tukumu. Mani visvairāk interesē tur apkārt esošā daba. Vai kāds var rekomendēt, kur ap Tukumu kaut kur 5 km rādiusā var izbaudīt mežu, ezerus vai upes, kuros var nopeldēties? Dzīvoklis ir Tukumā proper, bet plāns vazāties apkārt. Vēlams tādas vietas, kur varētu nebūt cilvēku masas.
izrādās valsts apmaksā zobu silantus bērniem - kas ir forši! nav forši tas, ka no diviem sadarbojās viens, nr.3 knapi zobus apskatīja, šo to notīrīja, kādi tur silanti, ja žokli vaļā netaisīja un vispār uzvedās briesmīgi, cik vien briesmīgi var uzvesties klusi pasīvi agresīvi. salūzu, apsolīju pēcpusdienā pēc fizioterapijas saldējumu, ja sadarbosies. sadarbojās pa pusei, bet nu zobus notīrīja, zīmi skolai iedeva. tagad jācer, ka rudenī varēs tos silantus lai tad visiem ir izdarīts nevis divām trešdaļām
salūzu, aizgāju uz kiosku un par pēdējo skaidruci nopirku sev čipsus un roltonu, tas bija tas, ko vispār no visa brīnišķīgā mazā kioska našķiem biju ar mieru ēst. šis man atgādina kādēļ visādas šādas lietas daru vienu lietu dienā un kādēļ pa vidu bd netaisot brīvdienu
aaaaaaa
salūzu, aizgāju uz kiosku un par pēdējo skaidruci nopirku sev čipsus un roltonu, tas bija tas, ko vispār no visa brīnišķīgā mazā kioska našķiem biju ar mieru ēst. šis man atgādina kādēļ visādas šādas lietas daru vienu lietu dienā un kādēļ pa vidu bd netaisot brīvdienu
aaaaaaa
Atradu bukletu tiešsaistē, kur VZD skaidro, kā veidojas kadastra numuri. Un saskaņā ar kuru man ir taisnība.
Nekustamam īpašumam, kura sastāvā ir zeme vai zeme un būves (zemes un būvju īpašums), kadastra numuru veido
Kadastrālās teritorijas kods, kadastra grupas kods (pēc pirmās zemes vienības), Kārtas numurs kadastra grupā.
Savukārt kadastra apzīmējumu (zemes vienībai) veido
Kadastrālās teritorijas kods, kadastra grupas kods, kārtas numurs kadastra grupā.
Attiecīgi - tāds nekustamā īpašuma kadastra numurs, kāds ir piešķirts tam svešajam īpašumam, varētu būt piešķirts tikai manas mammas nekustamajam īpašumam, ja viņa izdomātu to otro zemes gabalu atdalīt. Diez, kā to bukletu saglabāt, lai var redzēt, ka tas ir izdarīts šodien un lai viņi vēlāk nevar sākt spirināties, ka neko nezina.
https://www.vzd.gov.lv/sites/vzd/fi
Nekustamam īpašumam, kura sastāvā ir zeme vai zeme un būves (zemes un būvju īpašums), kadastra numuru veido
Kadastrālās teritorijas kods, kadastra grupas kods (pēc pirmās zemes vienības), Kārtas numurs kadastra grupā.
Savukārt kadastra apzīmējumu (zemes vienībai) veido
Kadastrālās teritorijas kods, kadastra grupas kods, kārtas numurs kadastra grupā.
Attiecīgi - tāds nekustamā īpašuma kadastra numurs, kāds ir piešķirts tam svešajam īpašumam, varētu būt piešķirts tikai manas mammas nekustamajam īpašumam, ja viņa izdomātu to otro zemes gabalu atdalīt. Diez, kā to bukletu saglabāt, lai var redzēt, ka tas ir izdarīts šodien un lai viņi vēlāk nevar sākt spirināties, ka neko nezina.
https://www.vzd.gov.lv/sites/vzd/fi
Pirmdiena, 2024. gada 17. jūnijs
"We are always trying with all our might, but the weight of the world cannot always be upon our shoulders."
diezgan intensīvas dienas. pagājušajā nedēļā laikam katru dienu izņemot vienu gulēju diendusiņas. tāda sajūta, ka brīvdienas pēc sesijas vienkārši tupa nogulēju. jā, es zinu, ka smadzenēm un rumpim vajag atlaist pēc saspringtiem periodiem lai rumpis, prāts, psihe un dvēsele var atiet. drusku paspēlējos profesijā, drusku piekārtoju māju (diemžēl visādus štruntus, tādēļ efektu neredz), saņēmos un ar sīkaļām aizbraucām ciemos pie draudzenes uz otru pilsētas galu papeldēt ezerā (es neeeegribu braukt ar trolejbusu, kāpēc mūs nevar aizvest). pagludināju bēbīšu lietiņas, atklāju peldsezonu, laikam pārkarsu, jo šorīt bija tā jocīgi un tagad t', tādēļ neaizvedu sīkus uz Dzegužkalnu pie Reiznieces (šņuk šņuk). rīt Uzvaras parkā uz Danču klubu un ko arī diez vai jo dienā pēc Jāņiem zobu higiēnu (jeibogu reizēm liekas, ka esmu piedzemdējusi kkādus krokodilus, viņiem tik daudz zobu!) pārcēla uz rītdienu. un rītdien jau paredzēta fizioterapija. bet nu tā kā šodien labi gāja, fizio kolosāls, profesionāls jauns smuks džeks un tabors vingroja trijatā, turklāt tieši vienlaikus ar draudzenīti no bd grupiņas, kas arī tika piecelta ātrāk šitāpēc, Galvenais Dumpinieks (nr.2) arī piedalījās un pat pasmaidīja (cik nu pa durvju šķirbu redzēju) varbūt neizputēšu :D bet nu Jāņiem bd svārciņus no gandrīz tautiska lina nesašūšu arī šogad, pietiks viņām ar jāņuzāļu pušķiem un no paša rīta pītiem vainagiem (ja gārsas vēl nebūs noziedējušas un grāvji izpļauti un māte izlaidusi garu)
tā kā man rīb smadzenes un briesmīgi sevis žēl, domāšu par pozitīvo - man ir mikroskops!! cik tieši kruti tas ir?! vī - milzīgs paldies cibai! vīrs stingri novilka robežas manām izklaidēm, (darbu uz mājām nedrīkst nest), bet kad es beidzot nokārtošu vietu uz galda (kur ir čupa, puse pārdodami bērnu štrunti, puse - audumi, labojamas lietas un ko) tad varēšu izpausties
tā kā man rīb smadzenes un briesmīgi sevis žēl, domāšu par pozitīvo - man ir mikroskops!! cik tieši kruti tas ir?! vī - milzīgs paldies cibai! vīrs stingri novilka robežas manām izklaidēm, (darbu uz mājām nedrīkst nest), bet kad es beidzot nokārtošu vietu uz galda (kur ir čupa, puse pārdodami bērnu štrunti, puse - audumi, labojamas lietas un ko) tad varēšu izpausties
Šī garā un grūtā diena beidzot iet uz galu. Esmu ļoti, ļoti nogurusi.
Veselus sešus gadus esmu dzīvojusi itkā Dantes "ellē", Jums pieskārās maza liesmiņa un Jūs sarāvāties kā mimozas ziediņš "Noli me tangere". Nuja, man nevajadzēja Jums teikt - bet neapdomajos, gribēju Jums parādīt, ar kādiem cilvēkiem man jādzīvo. Neviens man nevarēja palīdzēt - es griezos pie kosmiskiem spēkiem un gaidīju ar vislielāko pacietību. Tagad esmu brīva, mana Inta aizgāja. Kas man vēl palicis - liepa pie loga, tā mans dārzs, mana vasara, mans prieks, tad grāmatas un radio. Lasīt ar es vairs nevaru tik daudz kā gribētos, acis nogurst. Es ļoti mīlu labu muziku, tā ir mana pirmā un lielā mīlestība, bet es varu klausīties tikai pirmšķirīgus izpildītājus. Mans radio ir drusku bojāts, jo varu klausīties tikai par vilni 251 un tam pašam klusās vietas nav sadzirdamas. Jūs teicāt, ka Jums zinams labs meistars, vai Jūs, lūdzu, man nedotu viņa adresi.
Es stāvu pie mūžības vārtiem un apskatu savu bagažu, cik tā ir viegla - līdz nāk tikai tas, kas gājis caur sirdi, kas skāris sirdi, nevis, ko esi ņēmis, bet ko esi devis. Ja vairāk cilvēki klausītos uz savu sirds balsi, tad dzīve būtu vieglāka, patiesāka un taisnīgāka.
Es domās bieži pie Jums viesojos man liekas, ka Jūs esat pa daudz nopietna, man gribētos redzēt vairāk prieka, vairāk pavasari, - Jūs taču vēl esiet tik jauna.
Šinīs dienās saņēmu no Helenas vēstuli, viņai piedzimusi meitiņa, tagad viņai ir divi mazuļi, tie prasīs daudz pūļu un uzupurēšanās. Helena ir jauka, viņa nav zaudējusi savu vienkāršību un sirsnību - un tas jaukākais taču ir cilvēku attiecības, kas gan ir vēl daiļāks par godīgu un atsaucīgu cilvēku. Man pāra reizes ir pārveduši pāri ielai, kaut gan es vēl tik nespēcīga neesmu, bet mani tas ir dziļi aizkustinājis un saviļņojis - tā tad ir pasaulē vēl brinišķīgi cilvēki. Vai Jūs ar Helenu nesarakstaties?
Visu labu Jums un piedoties, ka traucēju.
Ar sirsnīgu sveicienu /nesalasāms - it kā iniciāļi un šķiet, ka pirmais burts O./
/rokraksts. ar tinti uz zila papīra. Grīnbergu ģimenes arhīvs. gads nav norādīts, šķiet adresēts Alīnai, jo uzrunāts sieviešu dzimtē, bet pastāv iespēja arī, ka Romēnai/
Es stāvu pie mūžības vārtiem un apskatu savu bagažu, cik tā ir viegla - līdz nāk tikai tas, kas gājis caur sirdi, kas skāris sirdi, nevis, ko esi ņēmis, bet ko esi devis. Ja vairāk cilvēki klausītos uz savu sirds balsi, tad dzīve būtu vieglāka, patiesāka un taisnīgāka.
Es domās bieži pie Jums viesojos man liekas, ka Jūs esat pa daudz nopietna, man gribētos redzēt vairāk prieka, vairāk pavasari, - Jūs taču vēl esiet tik jauna.
Šinīs dienās saņēmu no Helenas vēstuli, viņai piedzimusi meitiņa, tagad viņai ir divi mazuļi, tie prasīs daudz pūļu un uzupurēšanās. Helena ir jauka, viņa nav zaudējusi savu vienkāršību un sirsnību - un tas jaukākais taču ir cilvēku attiecības, kas gan ir vēl daiļāks par godīgu un atsaucīgu cilvēku. Man pāra reizes ir pārveduši pāri ielai, kaut gan es vēl tik nespēcīga neesmu, bet mani tas ir dziļi aizkustinājis un saviļņojis - tā tad ir pasaulē vēl brinišķīgi cilvēki. Vai Jūs ar Helenu nesarakstaties?
Visu labu Jums un piedoties, ka traucēju.
Ar sirsnīgu sveicienu /nesalasāms - it kā iniciāļi un šķiet, ka pirmais burts O./
/rokraksts. ar tinti uz zila papīra. Grīnbergu ģimenes arhīvs. gads nav norādīts, šķiet adresēts Alīnai, jo uzrunāts sieviešu dzimtē, bet pastāv iespēja arī, ka Romēnai/
ceturtdien biju uz draudzenes dzimšanas dienu. visas lietas, muiža, naktsmītnes un dejas.
skatījāmies bildes no iepazīšanās laika, tas bija pirms cik - 16? - gadiem.
un mēs visas ar gadiem izskatāmies labāk.
nodejojos līka kādas piecas stundas no vietas, nākamajā rītā dzērām īstu šampanieti un ar vīru aizskrējām uz dīķi pa pliko peldēties.
ar gadiem tiešām ir tikai tikai labāk.
skatījāmies bildes no iepazīšanās laika, tas bija pirms cik - 16? - gadiem.
un mēs visas ar gadiem izskatāmies labāk.
nodejojos līka kādas piecas stundas no vietas, nākamajā rītā dzērām īstu šampanieti un ar vīru aizskrējām uz dīķi pa pliko peldēties.
ar gadiem tiešām ir tikai tikai labāk.
Šodien saņēmu atbildi īsti ierēdnieciskā stilā no zemesgrāmatu nodaļas.
Ir tā, ka manai mammai pieder nekustamais īpašums, kas sastāv no diviem zemes gabaliem ar kadastra numuru, pieņemsim 1, kura sastāvā tāda ir 2 zemes gabali - viens ar kadastra apzīmējumu 1, otrs ar kadastra apzīmējumu 2.
Un tad ir kaut kāds pavisam cits nekustamais īpašums ar kadastra numuru 2, kurš sastāv no viena zemes gabala ar kadastra apzīmējumu 3.
Man liktos loģiski, ka tam nekustamajam īpašumam nebūtu tāds pats nekustamā īpašuma kadastra numurus kā manas mammas zemes gabala kadastra apzīmējums. Bet nu tur viss esot pareizi - kā man šodien atrakstījās gan zemesgrāmatu nodaļa, gan arī VZD.
Bet jautājums - kad mana mamma gribēs reāli nodalīt to zemes gabalu ar kadastra apzīmējumu 2 - viņai tad tiks dots jauns nekustamā īpašuma kadastra numurs, kas būs, piemēram, 4?
Un tad būs nekustamais īpašums ar kadastra numuru 2, kas sastāvēs no zemes gabala ar kadastra apzīmējumu 3
Un manas mammas nekustamais īpašums ar kadastra numuru 4, kas sastāvēs no zemes gabala ar kadastra apzīmējumu 2?
Man tas liekas tizli un stulbi. Un palielina krāpniecību risku. Jo kadastra numuri izskatās tieši tāpat kā zemes gabalu kadastra apzīmējumi.
Ir tā, ka manai mammai pieder nekustamais īpašums, kas sastāv no diviem zemes gabaliem ar kadastra numuru, pieņemsim 1, kura sastāvā tāda ir 2 zemes gabali - viens ar kadastra apzīmējumu 1, otrs ar kadastra apzīmējumu 2.
Un tad ir kaut kāds pavisam cits nekustamais īpašums ar kadastra numuru 2, kurš sastāv no viena zemes gabala ar kadastra apzīmējumu 3.
Man liktos loģiski, ka tam nekustamajam īpašumam nebūtu tāds pats nekustamā īpašuma kadastra numurus kā manas mammas zemes gabala kadastra apzīmējums. Bet nu tur viss esot pareizi - kā man šodien atrakstījās gan zemesgrāmatu nodaļa, gan arī VZD.
Bet jautājums - kad mana mamma gribēs reāli nodalīt to zemes gabalu ar kadastra apzīmējumu 2 - viņai tad tiks dots jauns nekustamā īpašuma kadastra numurs, kas būs, piemēram, 4?
Un tad būs nekustamais īpašums ar kadastra numuru 2, kas sastāvēs no zemes gabala ar kadastra apzīmējumu 3
Un manas mammas nekustamais īpašums ar kadastra numuru 4, kas sastāvēs no zemes gabala ar kadastra apzīmējumu 2?
Man tas liekas tizli un stulbi. Un palielina krāpniecību risku. Jo kadastra numuri izskatās tieši tāpat kā zemes gabalu kadastra apzīmējumi.
“Trying to define yourself is like trying to bite your own teeth.”
Šī doma ir formulēta tik daudzās vietās un veidos, ka es nevaru vairs atrast to pilno formulējumu, kas man patika vislabāk. So, ja kāds ir lasījis Alanu Wattu - let me know. Pagaidām atstāšu tikai šo īso versiju, kas izklausās diezgan ezotēriski, un kas ir iemesls, kāpēc man nepatīk citāti. Līdzīgi kā Nīčes: "Dievs ir miris." Mazliet tāds Ramštainīgs: "Du hast!"
Es nezinu, cik cringe ir Watts, bet es atkal un atkal pārliecinos, ka man patīk veids, kā viņš formulē idejas. Ir tāda sajūta, ka es viņa domām sen jau piekrītu, bet viņš vienkārši palīdz nopūst nost to miglu, kas traucē saprast viņas skaidri. Tā ir tā pusaudzīgā sajūta, ka ar šo pasauli kaut kas nav kārtībā, bet tu īsti nesaproti kas, un tad tu pa ceļam airaujies ar visādām jocīgām idejām, iesaisties visādās nepareizās attiecībās, un sāc realizēt savas dzīves plānus pilnīgi nepareizos virzienos, līdz atduries pret vilšanos un krūzi, un nezini, ko iesākt ar dzīvi tālāk.
Manī arvien vairāk nostiprinās pārliecība, ka cilvēki (pēdējos dažus tūkstošus gadu) daudzas lietas intuitīvi saprata pareizi, pat neskatoties uz to, ka viņiem, piemēram, nebija tādu elementāru zināšanu, ka zeme riņķo apkārt saulei, vai kaut ko tikpat mūsdienās pašsaprotamu. Es, protams, negrasos glorificēt kaut kādas senās gudrības, jo tīri objektīvi cilvēki ir sadarījuši kaudzi sūdu, jo viņiem uz čuju kaut kas ir liecies pareizi. Bet man reizēm ir sajūta, ka daudzi cilvēki tik ļoti grib aizrauties ar racionālo, ka pārāk daudzām lietām piekarina ezotērikas birku, un tad meklē pierādījumus kaut kur pilnīgi pretējā virzienā, un tad tos tur neatrod, jo viņu tur vienkārši nav un nevar būt. Ir, protams, arī otra galējība, un cilvēki for real dodas meklēt Noasa šķirsta paliekas. Kas ir aizraujoša nodarbe, nevar noliegt, bet, god damn, šo visu uztvert nopietni.
Lai vai kā, ir labi operēt ar to, ko mēs zinām jau šobrīd, bet reizēm nevajag kautrēties izmest no pasaules uztveres kaut ko, kas ir novecojis. Tāpat kā aizpildīt caurumus zināšanās ar kaut ko šobrīd vēl nepierādītu. Ir neiespējami zināt visu, kur nu vēl vienas cilvēka dzīves laikā. Toties pats process ir diezgan aizraujošs.
Šī doma ir formulēta tik daudzās vietās un veidos, ka es nevaru vairs atrast to pilno formulējumu, kas man patika vislabāk. So, ja kāds ir lasījis Alanu Wattu - let me know. Pagaidām atstāšu tikai šo īso versiju, kas izklausās diezgan ezotēriski, un kas ir iemesls, kāpēc man nepatīk citāti. Līdzīgi kā Nīčes: "Dievs ir miris." Mazliet tāds Ramštainīgs: "Du hast!"
Es nezinu, cik cringe ir Watts, bet es atkal un atkal pārliecinos, ka man patīk veids, kā viņš formulē idejas. Ir tāda sajūta, ka es viņa domām sen jau piekrītu, bet viņš vienkārši palīdz nopūst nost to miglu, kas traucē saprast viņas skaidri. Tā ir tā pusaudzīgā sajūta, ka ar šo pasauli kaut kas nav kārtībā, bet tu īsti nesaproti kas, un tad tu pa ceļam airaujies ar visādām jocīgām idejām, iesaisties visādās nepareizās attiecībās, un sāc realizēt savas dzīves plānus pilnīgi nepareizos virzienos, līdz atduries pret vilšanos un krūzi, un nezini, ko iesākt ar dzīvi tālāk.
Manī arvien vairāk nostiprinās pārliecība, ka cilvēki (pēdējos dažus tūkstošus gadu) daudzas lietas intuitīvi saprata pareizi, pat neskatoties uz to, ka viņiem, piemēram, nebija tādu elementāru zināšanu, ka zeme riņķo apkārt saulei, vai kaut ko tikpat mūsdienās pašsaprotamu. Es, protams, negrasos glorificēt kaut kādas senās gudrības, jo tīri objektīvi cilvēki ir sadarījuši kaudzi sūdu, jo viņiem uz čuju kaut kas ir liecies pareizi. Bet man reizēm ir sajūta, ka daudzi cilvēki tik ļoti grib aizrauties ar racionālo, ka pārāk daudzām lietām piekarina ezotērikas birku, un tad meklē pierādījumus kaut kur pilnīgi pretējā virzienā, un tad tos tur neatrod, jo viņu tur vienkārši nav un nevar būt. Ir, protams, arī otra galējība, un cilvēki for real dodas meklēt Noasa šķirsta paliekas. Kas ir aizraujoša nodarbe, nevar noliegt, bet, god damn, šo visu uztvert nopietni.
Lai vai kā, ir labi operēt ar to, ko mēs zinām jau šobrīd, bet reizēm nevajag kautrēties izmest no pasaules uztveres kaut ko, kas ir novecojis. Tāpat kā aizpildīt caurumus zināšanās ar kaut ko šobrīd vēl nepierādītu. Ir neiespējami zināt visu, kur nu vēl vienas cilvēka dzīves laikā. Toties pats process ir diezgan aizraujošs.
Mjā, nabaga mana priekšniece. Katru dienu šādu trakomāju turēt. Kaut gan - varbūt - ja es darītu to ilgstoši, tad jau arī tie darbi ritētu vienkāršāk, jo man tā būtu rutīna, nevis kā tagad - katrs darbs bezmaz jaunums (es mūsu nodaļā veicu ļoti atšķirīgus darba pienākumus kā pārējās meitenes). Aiziešu pēc vēl vienas kafijas, tad jāuzzvana vienam daļas priekšniekam, tad jāmēģina atrast pieeja tai informācijas sistēmai, kuru man ļoti sen nebija vajadzējis izmantot. Bet laikam to pusstundu restarta laika vajag, lai atkal smadzenes sāktu darboties.
Ir emocijas, kas raisa domas, un ir vārdi, kurus vajag savirknēt teikumos, un tas prasa laiku. Tā tie garie cibas ieraksti paliek zem atslēgas. Mazi sīkumi bez plašāka konteksta - sure, tie nāk viegli ārā.
Tāds dīvains klusums, kad viņa klusē. Tai nav ko teikt. Katrs savā pusē, jeb par daudz. Bet nespēj tā un mēmi sauc. Pēc palīdzības. Sapratnes. Vēja. Pēc maiguma. Pēc tā, lai nenokavēju. Bet. Varbūt. Vienu siltu tēju. Un atkal atvērsies kā mitrā zemē iekritis grauds. Izaugs, uzziedēs un tad līdzi sev sauks.
Svētdiena, 2024. gada 16. jūnijs
nu, polija - holande pagaidām labākā spēle turnīrā
šogad laikam beidzot atkal par angliju
no vakardienas itāļiem ļoti nāca miegs
Es, pasarg dievs, neuzprasos uz kompāniju, pati ar sevi jūtos visai labi, bet nelieli apsveikumi sakarā ar neticamo faktu, ka esmu vispār tik tālu - līdz atvaļinājumam - izdzīvojusi, gan netraucētu ;)
Tas kainda bija sagaidāms, bet quality stuff. Pilnīgi viss, arī tās dziesmas, kas nav baigie bengeri. Arī jaunais albums zīmējas košās krāsās.
СТРЕЛЕЦ. 16 июня. Ноль осуждения. Максимум похуя
Sestdiena, 2024. gada 15. jūnijs
Un Tev tik ļoti gribas, lai kāds saprot. Lai neņem, bet spēj vismaz brīdi dot. Lai klausās Tevī, lai spēj pajokot. Dažreiz, lai neko nesaka. Vajag vairāk un vairāk. Vajag visu. Bet visu nevar, var tikai mirkli kopā izdzīvot. Un tad ir tik grūti neskatīties pār plecu. Promejot.
mīļie bērniņi.. uztaisa man tēju, atnes cepumus, aiziet praidā par mani.