A thin grey line between black and white

- Kā var nevarēt, ja reiz vajag?
- Tad nu tomēr kaut kā var.

Refleksija par robežu atveidojumiem mākslas terapijas laikā.


"Te ir mana telpa un brīvība, bet tur, kur saceltas lielās sienas un mūri, pat netuvojos un eju garām ar lielu līkumu. Tie šķiet kā asas aizsardzības adatas."
"Bet varbūt, lai notiktu patiesa saruna, reizēm robežas ir jāpārkāpj?"
"Tas ir riskanti, cilvēks var apvainoties un vēl vairāk noslēgties, ka neciena viņa privātumu."
"Jā, risks pastāv vienmēr. Arī klusēšana ir riskanta. Bieži vien vislabākās sarunas notiek pastaigas laikā, tad ir vieglāk runāt atklātāk"
"Tad jau Aristotelim un peripatētiķiem bija taisnība, ka vislabākās mācības ir sarunas pastaigas laikā."

- Mana labākā īpašība ir arī mana sliktākā īpašība.
- Kāda?
- Ļoti laba atmiņa. Es daudz atceros, tai skaitā arī visu slikto.


Tā jau ir, ka ar labu atmiņu ir grūti daudz ko aizmirst. Man gan likās, ka pagājušajā gadā negulēšanas dēļ atmiņa pasliktinājās, taču nesen atmiņas testā sanāca diezgan labs rezultāts, tātad nav tik traki. No otras puses, testa laikā nebija nekādu apstākļu, kas novērstu uzmanību, līdz ar to varēja mierīgi koncentrēties kaut kam vienam. Ikdienā uzmanība parasti ir izkliedēta daudzos virzienos, turklāt negaidītos.

- Tas demiurgs laikam ir kaut kāds mītiskais radītājs, kas visu ko no mīklas taisa.
- Bet varbūt tas ir kāds blogeris? (skaļi smiekli pa visu vagonu, lai apkārtējie saprastu, ka tas ir joks).

- Kā tu domā, vai nokārtosi šo kursu?
- Ja pārdošu savu dvēseli, tad jā.

"Mani mīļākie priekšmeti skolā ir mūzika, latviešu valoda un datorika."

"Un vai ir kāds priekšmets, kas tev nepatīk?"

"Dizains un tehnoloģijas. Un tagad iedomājies vienu skaitli no 1 līdz 10, lai varētu minēt manas mīklas."

Laikam mana asociatīvā un tēlainā domāšana ir galīgi iesērējusi, jo atminēju tikai dažas, turklāt ne uzreiz. Tikai tad, kad priekšā pateica sākumburtus.

V: Tev soma vaļā.
Es: Tas nekas.
V: Vajag aiztaisīt, tā var kaut kas izkrist un pazust.
Es: Nu man bieži tā gadās. Un tik daudz kas jau ir izkritis un pazudis..
V: Tu laikam esi tikpat sapņaina, cik es.
Es:?

A: Skolā katru dienu jālasa. Apnicis!
B: Ej prom no tās skolas! Mums nekas nav jālasa, ir tikai dziedāšana.
Iejaucas mamma: Nav tādu skolu, kur nebūtu jālasa.
A: Dzirdēji? Nav tādu skolu, kur nav jālasa!
B: (..) Mani mīļākie priekšmeti ir matemātika un mūzika.
A: Manējais datorika.

Mazs puika: Es vēl varu...
Mamma: Labāk lasi grāmatas. Nekas cits mani tik ļoti neiepriecina, ka tu lasītu.
Puika: Vai tētis ir bijis šajā bibliotēkā?
Mamma: Tu labi zini, ka tētis grāmatas nelasa. Viņš nevienā bibliotēkā nav bijis.
Puika: Laimīgais...
Mamma: Nu nē... Tu zini, ka viņam nav laika. Bet grāmatas ir tik aizraujoša pasaule, tu redzēsi. Labākais, ko darīt brīvajā laikā. Beidzot ir brīvdienas un es varu lasīt! Reizēm šķiet, ka man vajadzētu iet prom no skolas un strādāt bibliotēkā.


Interesanti, kā rodas lasītprieks? Un kā to nepadarīt par smagu pienākumu bērniem?

- Kāpēc tu ēd sniegu?
- Tas nav sniegs, bet saldējums.
- Saldējums jau tas pats sniegs vien ir, tikai tas ir dažādās krāsās un tam ir dažādas garšas. Brūnais sniegs garšo pēc šokolādes, sarkanais pēc zemenēmm, baltais pēc plombīra.
- Saldējums NEVAR būt sniegs! Saldējums garšo pēc saldējuma!
- Nē, saldējums garšo pēc sniega, tikai tam klāt ir dažādas garšas.
- Tā nevar būt. Sniegam nav garšas.
- Bet saldējumu taisa no sniega. Es zinu.

(Otrai meitenei laikam apnika šis bezjēdzīgais strīds un viņa apklusa, lai beidzot varētu ēst saldējumu).

- es taisīšu programmu, tu dizainu.
- kam?
- vīrusam.

vakar tiku pie nato samita nozīmītes. šorīt domāju to piespraust pie savas jakas, bet pārdomāju - ja nu mani cilvēki uz ielas sāktu sist?

vakar spēlējām bumbu tumšā parkā. pārāk ilgi aizdzīvojos ar draugiem, nokavēju pēdējo vilcienu. cerēju kaut ko nostopēt. par laimi, tur bija vēl meitenes - vecākas. reālas džuses, nato samita pasākuma organizētājas, viena brīvprātīgā, otra vadītāja. vislielāko sajūsmu viņas izteica par karatehniku un limuzīniem, kas tur ik pa brīdim pavīdējuši.
es jautāju; jums laikam baigi patīk politika?
viena atteica: nato nav politika.
es: a ko tas samits īsti dod?
meitene: daudz ko. algu...
īstenībā viņām negribējās nopietni runāt un tāpēc saruna bija viegla un es smīdināju viņas ar visādām muļķībām. mēs nostopējām baigo vāģi, man patīk ātrums.

bet skolā ir apātija. tādas mirdzošas acis tām meitenēm bija, kad stāstīja par savu nodarbošanos un piedzīvojumiem.