Hypocritic critic

vakar tiku pie nato samita nozīmītes. šorīt domāju to piespraust pie savas jakas, bet pārdomāju - ja nu mani cilvēki uz ielas sāktu sist?

vakar spēlējām bumbu tumšā parkā. pārāk ilgi aizdzīvojos ar draugiem, nokavēju pēdējo vilcienu. cerēju kaut ko nostopēt. par laimi, tur bija vēl meitenes - vecākas. reālas džuses, nato sammita pasākuma organizētājas, viena brīvprātīgā, otra vadītāja. vislielāko sajūsmu viņas izteica par karatehniku un limuzīniem, kas tur ik pa brīdim pavīdējuši.
es jautāju; jums laikam baigi patīk politika
vienna attieca: nato nav politika
es: a ko tas samits īsti dod?
meitene: daudz ko. algu..
īstenībā viņām negribējās nopietni runāt un tāpēc saruna bija viegla un es smīdināju viņas ar visādām muļķībām. mēs nostopējām baigo vāģi, man patīk ātrums.

bet skolā ir apātija. tādas mirdzošas acis tām meitenēm bija, kad stāstīja par savu nodarbošanos un piedzīvojumiem.