Nav ideāli. Bet vēsturiski - progresa pamats, industriālās revolūcijas mugurkauls.

Jā, štancēja vīriņus rūpnīcām. Jā, bāž visu ko iekšā un nespecializējas. Bet atslēga nosaukumā - vispārējā izglītība. Mazliet paasina visādas tēmas un, pabeidzot videni, jau vari domāt - iet specializēšanos vai turpināt vispārinošo.

Augstākā izglītība - tas ir labs smadzeņu treniņš. Bet, vai darba pamats un vienīgais? Nē. Bet nu, izglītība iegūtā tomēr par kaut ko liecina. Par spēju pabeigt, augt.

Tas, vai arī taisi savu uzņēmumu, ja idejas galvā jau no agruma.


+ tas, ka daudzi līdz teju 30 nezina, kas grib būt dzīvē. Tiem kā reiz vispārināti stutēt iestāžu budžetus : D

Es tīri par sociālo pusi. No skatu punkta: iztēlojies sevi kā apdāvinātu un ļoti gaišu bērnu, kuru audzinājusi vecmāmiņa-filozofe-fiziķe, lasot bērnībā priekšā faking nopietnu literatūru, audzinot augstas kultūras standartā.

Tāds bērns ieiet 1. klasē, un viņu momentā iznīcina, pazemina, degradē, nozankā. Nedod dievs tev ir vārds faking Vāvere, bļaģ, nosprāgsi kā Klāss - nelaimīgs un viens kaut kur tālēs.

Skola sociāli ir lielākais intelekta un dievišķās dzirksts apslāpētājs.

Personas/ģimenes tādas var izvēlēties privātskolu. Vairums ģimeņu tomēr operē pa pēc publiskās metodes.

Publiskajā skolā strādājot un tos vecākus ikdienā redzot... Ir visādi, bet reti tādi vecāki, kā apraksti.

Tev tiešām šķiet, ka viss ir izvēle? Laikā, kad vidussķira vairs faktiski neeksistē, kad cilvēku skaits, kuri dzīvo no rokas mutē ir viennozīmīgs lielākais vairums?

Tu skolu jau tver no pieaugušā un no darba skatu punkta. Bet iedomājies sevi ar 0 pieredzi, pielādētu ar pozitīvo, bagātinātu ar augstvērtīgu kultūru, iedvesmotu ar pareizajiem vārdiem - atnāc uz 1. klasi, un tevi tāpēc, ka jocīgi izskaties, vienaudži sāk pazemināt.

Pazemināt, pazemināt, pazemināt līdz tu iegūsti jaunu identitāti - traumētais, ievainotais. Jo cilvēku, kurš ir mentāli samazināts, ir vieglāk iekļaut degradētas civilizācijas n-tajās mūža lamatās.

Alternatīva kāda tad būtu reālistiska, lai cilvēks uzaug sabiedrisks un par sevi pastāvēt protošs?

Bulijbūšanai ir iets cauri - kamēr apnika un es, kautrīgi vājiņais, klusais astmātiķis būdams, iepisu negaidīti un jaudīgi pretim - līdz ar to beidzās viss un ieguvu pašpārliecinātību, kuras trūkuma dēļ biju bik klapējams.
Pēc saņemtā pisiena klases bulijs pats vairs nenāca piepisties, bet reiz atsūtīja savu brūti man iekraut pa seju - tam nepaspēju atbildēt, mācības bija cauri. Ik pa laikam to, protams, atceros, bet nu - nenāk prātā īpaši tur marinēties tajā pārestībā. Tas laiks ir aizgājis un uz tā bāzes - bik mugurkauls iegūts.

Dzīves skola.

Vai tāds treniņš cilvēkam modernam nav vajadzīgs? Kad tad vēl pierādīsi savu vietu sabiedrībā, ja ne sabiedrībā/skolā? Lai noslēdzas vēl vairāk savos telefonos, kļūst vēl asociālāki un nelietojamāki?


Nezinu neko par šķirām, bet man ir bik zem vidējās algas, značit esmu +-vidējais slānis, pat dzīvojot viens varu sevi pacienāt ar platēm ik pa laikam.
Līdzīgas algas ir citiem tur. Nav bagātība, bet nav arī dubļos jāvārtās. Tiesa, tikko kā tev bērni un auto, tā ar to algu solo dzīvē nepietiek, daudzi skolas ļaudis tādēļ ņem haltūras/privātskolo.


Var, protams, akcentēties uz vājumu, bet ieguvums kāds?
Un ko no neiziešanas sabiedrībā iegūst kautrīgs, mazpārliecināts zēns? Vai turot mājās, iegūs to, ko iegūst sabiedrībā? Būs tikai sliktāk.


Savukār privātskolas - nav tik daudz un ne visi var atļauties, kā jau piezīmēji.

Tu raksti, bet tu raksti no cilvēka skatu punkta, kurš acīmredzami nespēj iztēloties to dievišķo dzirksti sevī. Nepārproti - es tevi saprotu, tas nav nekas vienkāršs ko tādu iztēloties. Tāpēc tu lieto tādus terminus kā dzīves skola, utt. Bet reāli tas viss ir post-traumas info - dzīves skola tikai tāpēc, ka tev jāpielāgoas lowest common denominator. Es konceptuāli esmu pret kaut ko tādu. Esmu ģenētiski predisponēts pret vairākuma diktatūru.

Viens bulijs no 20 bērniem ir vairākums? Jebšu vairākums dabūja iekšās no bulijiem, bet retais pacēla roku pretim?

Nē, nu var jau akcentēties uz vājumu un uķi-puķi dievišķajām dzirkstīm, kuras indeed man šobrīd rādās svešas vai arī labi aizmirstas/nodepresotas.

Esi aicināts precizēt, ko KONKRĒTI šobrīd domā ar to dzirksti. Un, vai tā, tavuprāt, ir visos bērnos/ģimenēs.

Ai, beidz izlikties. Tu pats to visu pieredzēji. Tu zini, kā viens cilvēks var iznīcināt kolektīvu.

Laikam nezināšu gan, vienam cilvēkam, kas nav baisi tuvs, nesliecos dot tik lielu ietekmi uz savu dzīvi. Ja kolēģis, tad vispār ignore uz negācijām, jo 1) pāries, 2) paši sapisās, bet, ja es sapisos, tad sorreh un atgriežamies pie pirmā punkta.

Viena man te kolēģe gribēja ietekmēt par to, ka beisiklī pati sapisās un gribēja kreiso fikso risinājumu caur ķipa naivo mani. Teicu, ka nebūs un strīdā diezgan ātri noliku pie vietas un tagad pret mani uķi/puķi, lai gan iepriekš tur gar manām algām teicās, ka lodāšot kā čūska. Lūk, dzīves skolas noderība.

Visas tās nelaimes nosprāgs. Tāda ir lietu dievišķā kārtība.

Es joprojām par vidi, kur tuvība ir sekundāra. Skola, darbs. Es ienācu skolā kā nevainīgs bērns, kuram interesēja viss, taču tā būšana vidē ar citiem bērniem, bērniem no nelabvēlīgām ģimenēm, bērniem ar garīgās veselības traucējumiem, bērniem, kuri tik ļoti atpaliek no standarta, ka klase un pat audzinātāji viņus nepārtraukti pazemina. Sākumā es pieredzēju, kā ļoti gaišus bērnus tumsoņas nospiež uz muguras, katru faking dienu nospiež tā, ka personība mainās, cilvēks vairs neskatās citiem acīs, gaitenī nepārtraukti skatās aiz muguras, utt. Vēlāk, tīņu vecuma sākumā, kad man pašam ģimenē sākās problēmas vecāku vēlmes šķirties dēļ, visa skolā redzētā, visas tās NEVAJADZĪGĀS fiziskās un mentālās berzes dēļ.

Un tu mani nepārproti, lūdzu, es nāku no Bolderājas. Es 10 gadu vecumā "spēlējos" ar bērniem un tīņiem, regulāri pieredzēdams vardarbību, brutalitāti un visu pārējo, latviešu bērniem spēlējoties ar krievu bērniem. Man nebija plāna āda. Taču es arī salūzu zem ģimenes, vides un skolas spiediena, un skolā sāku pazemot citus vienaudžus. Tas sākās nevainīgi, kā regulāra berze gar meitenēm, kuras patīk. Neprasdami ar viņām normāli komunicēt, mēs sākām smieties par viņu fiziskajām niansēm. Tad sākās arī pirmās problēmas, jo viena no meitenēm tika novesta līdz pašnāvības mēģinājumam (paldies dievam es biju tikai līdzstāvētājs, bet, nu, tā bija realitātes garša).

Es teiktu, ka skola mani sabojāja tik tālu, ka man nācās ārstēties vismaz 10-15 gadus pēc tās pabeigšanas. Nepabeidzu universitāti tad, jo vienkārši biju tik sagrauzts.

Jo es biju bērns, kuru vecmamma uzaudzināja jēgas, skaistuma meklējumos. Es mācēju lasīt jau 4 gadu vecumā, kad bērnudārzā biedriem priekšā lasīju spoku stāstus. Kā skola mani elevēja? Kā tā vide mani elevēja? Kā elevēja mani regulāra berze ar tiem nelaimīgajiem bērniem, kuriem, atnākot mājās, priekšā bija vecāki alkāni, kuri regulāri viņus slānija?

Es nespēju atbildēt uz jautājumu, kāpēc mani ieslēdza uz 9 gadiem vidē ar citiem? Tu domā mani vecāki varēja 95.g atļauties mani sūtīt uz privāteni?

Es būtu tagad daudz laimīgāks, ja visu to laiku būtu pavadījis prom no pilsētas bērnu cietuma kaut kur tuvāk pie dabas, kur ir mazāk cilvēki, mazāk iespējas berzēties ar garīgi slimajiem un tikt nospiestam līdz lowest common denominator.

Un es vēl esmu "laimes stāsts", jo savos 39 gados vairākas reizes esmu pārdzimis un jūtos tiešām burvīgi, atradis savu unikālo balsi, īstenojot savu garīgo pasauli fiziskajā.
Taču paskaties uz sabiedrību. Paskaties uz tām sejām, kas nāk pa ielu vakarā pretī. Tu redzi kādu cilvēku, kurš bērnībā zēla?

Realitāte dalās divās daļās:
1) kā apraksti tu un piedzīvoju arī es;
2) visi pārējie, kas kļūst par pilnvērtīgi funkcionāliem normijiem, uzauguši mīlošās ģimenēs.

Es nez, vai ultimately būtu ieguvums uz asociālismu tendētam neiemācīties būt sabiedrībā. IMHO tur atkal sava daļa traumu un nepilnību varētu būt, kad nav vienaudzis redzēts un meičas draudzīgi trenkātas apkārt pa gaiteņiem...

Sabiedriskoties arī jāiemācās.


"Es nespēju atbildēt uz jautājumu, kāpēc mani ieslēdza uz 9 gadiem vidē ar citiem? Tu domā mani vecāki varēja 95.g atļauties mani sūtīt uz privāteni?"

Treniņš darba videi nav gana arguments?

Treniņš pazemošanā?

Tevi darbā pazemo.

Un jā, biezu ādu kaut kur jāapgūst, dzīvojot krievam blakus. Reālijas...

Aizmirsu jautājumzīmi aiz jautājuma...

Nē, es izgāju tam visam cauri un transcendēju pamatstāvokli, taču man vajadzēja par to maksāt tik dārgi, ka es to nenovēlu nevienam, tāpēc I'll always will call out bullshit systems no matter what.

Turklāt - privātskolas nu nekādi neizņem kaušanos un visu pārējo ņemšanos. Tik bik cita atmosfēra/profesionālāka attieksme. Purrhaps.

Fakts, taču kaut kādās tur Montesori skolās pedagogi ir fanāti par savu darbu, ar unikālu pieeju katram, plus, tur ir mazāk studentu uz 1 pedagogu, tāpēc ir lielāks uzvedības korekcijas potenciāls.

Nezinu vai izlasīsi. bet tovarišč Disfigurator ir Ktuloha rasei piederīgais. Neieteiktu neko no viņa rakstītā uztvert kā intelektuāli godīgu viedokli.
Btw, piedod, ka šad tad tev uzbraucu. Uzskatu to par nepieciešamu, kad cilvēki kļūdās. Tā paša iemesla dēļ sevis zākāšanu neuztveru ar uzspēlētu sašutumu.
Debatēm par galveno jābūt kā boksa mačiem.

Es saprotu, par kādu vaibu tu runā, bet viens man ir pilnīgi nezināms tēls, otrs ir jau tēls ar konkrētu apveidu - esam sarakstījušies citur nesaistīti ar cibu, līdz ar to es nemaz neiedarbinu tos uztveres kanālus, ar ko uztveru clanker-sucker chutulu, kuru dzīvē esmu pieredzējis tikai 1x un tikai pālī (hederas tuss? laikam), un pat tad es atceros tikai resnu, matainu viepli vai kko tādu, neko simpātisku katrā ziņā.

Bļaģ, man, godīgi sakot, pretīgi palika, iztēlojoties chutulu. Sasodīts, kā viens cilvēks var būt tik nepatīkams. Varbūt viņš ir tā kā dieviņa radīts Antiņa prototips, kas sūtīts uz laicīgo pasauli, lai mācītu mums būt pieņemošiem? Es nezinu, zinu tik to, ka man tagad ir nedaudz pretīga sajūta :D