- 9/23/26 11:39 am
-
Es joprojām par vidi, kur tuvība ir sekundāra. Skola, darbs. Es ienācu skolā kā nevainīgs bērns, kuram interesēja viss, taču tā būšana vidē ar citiem bērniem, bērniem no nelabvēlīgām ģimenēm, bērniem ar garīgās veselības traucējumiem, bērniem, kuri tik ļoti atpaliek no standarta, ka klase un pat audzinātāji viņus nepārtraukti pazemina. Sākumā es pieredzēju, kā ļoti gaišus bērnus tumsoņas nospiež uz muguras, katru faking dienu nospiež tā, ka personība mainās, cilvēks vairs neskatās citiem acīs, gaitenī nepārtraukti skatās aiz muguras, utt. Vēlāk, tīņu vecuma sākumā, kad man pašam ģimenē sākās problēmas vecāku vēlmes šķirties dēļ, visa skolā redzētā, visas tās NEVAJADZĪGĀS fiziskās un mentālās berzes dēļ.
Un tu mani nepārproti, lūdzu, es nāku no Bolderājas. Es 10 gadu vecumā "spēlējos" ar bērniem un tīņiem, regulāri pieredzēdams vardarbību, brutalitāti un visu pārējo, latviešu bērniem spēlējoties ar krievu bērniem. Man nebija plāna āda. Taču es arī salūzu zem ģimenes, vides un skolas spiediena, un skolā sāku pazemot citus vienaudžus. Tas sākās nevainīgi, kā regulāra berze gar meitenēm, kuras patīk. Neprasdami ar viņām normāli komunicēt, mēs sākām smieties par viņu fiziskajām niansēm. Tad sākās arī pirmās problēmas, jo viena no meitenēm tika novesta līdz pašnāvības mēģinājumam (paldies dievam es biju tikai līdzstāvētājs, bet, nu, tā bija realitātes garša).
Es teiktu, ka skola mani sabojāja tik tālu, ka man nācās ārstēties vismaz 10-15 gadus pēc tās pabeigšanas. Nepabeidzu universitāti tad, jo vienkārši biju tik sagrauzts.
Jo es biju bērns, kuru vecmamma uzaudzināja jēgas, skaistuma meklējumos. Es mācēju lasīt jau 4 gadu vecumā, kad bērnudārzā biedriem priekšā lasīju spoku stāstus. Kā skola mani elevēja? Kā tā vide mani elevēja? Kā elevēja mani regulāra berze ar tiem nelaimīgajiem bērniem, kuriem, atnākot mājās, priekšā bija vecāki alkāni, kuri regulāri viņus slānija?
Es nespēju atbildēt uz jautājumu, kāpēc mani ieslēdza uz 9 gadiem vidē ar citiem? Tu domā mani vecāki varēja 95.g atļauties mani sūtīt uz privāteni?
Es būtu tagad daudz laimīgāks, ja visu to laiku būtu pavadījis prom no pilsētas bērnu cietuma kaut kur tuvāk pie dabas, kur ir mazāk cilvēki, mazāk iespējas berzēties ar garīgi slimajiem un tikt nospiestam līdz lowest common denominator.
Un es vēl esmu "laimes stāsts", jo savos 39 gados vairākas reizes esmu pārdzimis un jūtos tiešām burvīgi, atradis savu unikālo balsi, īstenojot savu garīgo pasauli fiziskajā.
Taču paskaties uz sabiedrību. Paskaties uz tām sejām, kas nāk pa ielu vakarā pretī. Tu redzi kādu cilvēku, kurš bērnībā zēla?