- 9/22/26 06:09 pm
-
Alternatīva kāda tad būtu reālistiska, lai cilvēks uzaug sabiedrisks un par sevi pastāvēt protošs?
Bulijbūšanai ir iets cauri - kamēr apnika un es, kautrīgi vājiņais, klusais astmātiķis būdams, iepisu negaidīti un jaudīgi pretim - līdz ar to beidzās viss un ieguvu pašpārliecinātību, kuras trūkuma dēļ biju bik klapējams.
Pēc saņemtā pisiena klases bulijs pats vairs nenāca piepisties, bet reiz atsūtīja savu brūti man iekraut pa seju - tam nepaspēju atbildēt, mācības bija cauri. Ik pa laikam to, protams, atceros, bet nu - nenāk prātā īpaši tur marinēties tajā pārestībā. Tas laiks ir aizgājis un uz tā bāzes - bik mugurkauls iegūts.
Dzīves skola.
Vai tāds treniņš cilvēkam modernam nav vajadzīgs? Kad tad vēl pierādīsi savu vietu sabiedrībā, ja ne sabiedrībā/skolā? Lai noslēdzas vēl vairāk savos telefonos, kļūst vēl asociālāki un nelietojamāki?
Nezinu neko par šķirām, bet man ir bik zem vidējās algas, značit esmu +-vidējais slānis, pat dzīvojot viens varu sevi pacienāt ar platēm ik pa laikam.
Līdzīgas algas ir citiem tur. Nav bagātība, bet nav arī dubļos jāvārtās. Tiesa, tikko kā tev bērni un auto, tā ar to algu solo dzīvē nepietiek, daudzi skolas ļaudis tādēļ ņem haltūras/privātskolo.
Var, protams, akcentēties uz vājumu, bet ieguvums kāds?
Un ko no neiziešanas sabiedrībā iegūst kautrīgs, mazpārliecināts zēns? Vai turot mājās, iegūs to, ko iegūst sabiedrībā? Būs tikai sliktāk.
Savukār privātskolas - nav tik daudz un ne visi var atļauties, kā jau piezīmēji.