mugursoma's Friends
 
 [Most Recent Entries] [Calendar View] [Friends View]

Below are the most recent 25 friends' journal entries.

    [ << Previous 25 ]
    Monday, March 23rd, 2026
    iokaste
         		9:38p
    tieši neatbildamie jautājumi dod atbildes.
    ulvs
         		7:47p
    Ja man kādreiz būs sava rokgrupa, es to nosaukšu "Cik bagātniekus tu esi nogalinājis dzīves laikā?". Nez, man liekas piedūrīgs nosaukums. Mērķis - proponēt jautājumā ietverto ideju. Es uz to visu skatos no sekojošā skatu punkta - ja cilvēks kaut kādu iemeslu dēļ sev nav vēl uzdevis šo jautājumu, tad mūsu mūzika viņu iedrošinās sākt apcerēt šo ideju. Jo vairāk cilvēki to apcerēs, jo lielāka iespēja, ka kāds rīkosies! Burvīgi!
    dienasgramata
         		2:55p
    No noklausītajām sarunām - kāda sieviete līksmi uz Akmens tilta pa telefonu (krieviski): "Negribējāt krievus - saņemiet Ramadānu!"
    dienasgramata
         		2:54p
    Raidījumā "Zināmais nezināmajā" kāda pētniece par jaunu vēža ārstēšanas metodi (uzbudināti): "Un, kas man ļoti patīk - ka tas aiziet arī līdz metastāzēm!"
    ulvs
         		2:46p
    Sāku rakstīt rakstu par vienu no savām mūzikas mīlestībām, bet noslēdzu to par kolektīvo maģiju post-Epstīna pasaulē.

    Biju nedaudz piemirsis, cik ļoti mīlēju A Silver Mt. Zion albumu "Horses in the Sky" (2005). Tā ir mūzika, kas man visspēcīgāk asocējas ar post-9/11 pasauli. Pasauli šokā. Pasauli, kas lēnām sāk nojaust, ka nākotne, iespējams, nebūs tāda, kā mēs vēlamies. Ļoti labi atceros to sajūtu, kad, braucot uz skolu kā sestklasnieks, jutu tādu kā strāvojuma nomaiņu - vecais ārā, jaunais iekšā, vecais ārā, jaunais iekšā. Tolaik vēl nesapratu, ka cvilizācija ieiet savā liminālajā fāzē (kad pirms pārdzimšanas cikla restarta viss saplūst - kad saplūst robeža starp krietno un nekrietno, labo un ļauno, gaismu un tumsu).

    Īpaši spēcīgi šo mūziku ir klausīties post-Epstein pasaulē, kad civilizācija ir apzinājusies tos pilārus, uz kā tā ir būvēta pašos pamatos un pašā, pašā augšā. Tas, ko mēs redzam kā virsburžuāzijas/ vajadzību būt garīgi slimiem kropļiem, manuprāt, nav nekas vairāk kā viņu vēlme transcendēt šo zemo demiurgu irdīto pasauli, sasniedzot t.s. gnosis stāvokli. Viņu pielietotā metodoloģija ir ar parasto mirstīgo ļaužu dzīvību un morāli nesavienojama, pretdabiska, taču ļoti, ļoti potenta rituālā maģija, kas ieausta sabiedrībā un kultūrā tik dziļi, ka neviens pat nenojauš, ka savās ikdienas gaitās ņem dalību dažāda veida rituālos.

    Teiksim, tavs darbs. Tu apmaini savu dzīvības enerģiju, savu potenciālu pret materiālās vērtības garantu. Solījumu. Fikciju.
    Kāpēc bija esenciāli pāriet no zelta standarta uz fiat valūtu? Zelts ir ļoti potents elements. Tas, kuram ir zelts, ir reāla vara. Papīra nauda ir vērtības garants, kas atkarīgs no ļoti daudziem apstākļiem.

    Runājot par materiālajām vērtībām, vislabākais to vērtības tests ir sekojošais domas eksperiments: iztēlojies pasauli, kas pēc dabas kataklizmas vai 3. pasaules kara civilizācijas atomgenocīda, tehnoloģiski/zināšanu jomā ir nonākusi atpakaļ 19. gadsimta sākumā, jo visa civilizācijas informācija tika pārnesta uz digitālo vidi, kas iznīka līdz ar elektrības un datu nesēju nāvi. Tāpat būs ar vērtības apsolījumiem, ko garantē noteikta politiskā iekārta vai vara - tai nomainoties, vērtības garants var pilnībā zaudēt savu sākotnējo būtību. Vai tādā pasaulē šī brīža šķietamā vērtība saglabāsies? Vai tā saruks? Vai varbūt pieaugs?

    Līdz ar to mēs varam teikt, ka modernais cilvēks savu dzīvības enerģiju ikdienā rituāli ziedo pret vērtības apsolījumu, veicot noteikta veida paredzamas (rituālistiskas) darbības katru darba dienu. Jebkura rutīna ir rituāls. Varu pār sevi iegūst tas cilvēks, kurš iemācās to saskatīt un ielasīt šajos ikdienas rituālos SAVU UNIKĀLO REALITĀTES IZPRATNI.

    Atmet sabiedrības uzliktos priekštatus, aizspriedumus un paš-kontrolējošās limitācijas. Sabiedrība apēd citādāk domājošos un izdirš tos psihenēs, kas kalpo kā īslaicīgās/ilglaicīgās aizturēšanas iecirknis garīgi neveselajiem - ne miņas no ārstniecības, ne miņas no apgaismes, ne miņas no cilvēka pašcieņas, kas ļautu cilvēkam tikt elevētam nevis iemītam dziļāk ūdens virspusē peldošajos sūdos; neviens jau nenojauš, ka tur, dzīlēs, viss ir mierīgi, viss ir labi).


    d
    prtg
         		1:01p
    What is wow
    shelly
         		11:51a
    Vakardienas pozitīvais pārsteigums bija kāds jauns vīrietis, kas palaida mani tramvajā apsēsties. Jo man bija divas smagas somas (mana un Lauvas). Biju ārkārtīgi pārsteigta. Kāpjot transportā, es drīzāk gaidu, kad mani atkal nolamās vai piesiesies visa brauciena garumā, liks celties no sēdvietas, kāps uz kājas vai vienkārši kautiņa laikā uzkritīs virsū.
    Varbūt ar laiku tā notiks biežāk? Tāda novecošanas pozitīvā blakne.
    jan09
         		9:26a
    dp
    dienas prieks:

    https://pietiek.com/raksti/simtiem_tonnu_degvielas/

    ***
    Katru reizi, kad apmeklēju Rīgas Zoo, pamirstu pārdomās pie serpentārija. Kur gan esmu redzējis šīs lēnās, uzmanīgās kustības, košās krāsas, mimikriju un ne pārāk inteliģentos skatienus un tukšgaitā tērētās kalorijas? Tad atcerējos pēdējo apaļo galdu «Rail Baltica» sakarā, un atmiņa atgriezās.
    Toreiz minūtes 10 paklausījos un sapratu, ka mēs esam ķīlnieki. «Viņi» ir vienkārši neadekvāti, vienkārši pirmie paspējuši uzvilkt balto halātu un iedomājas, ka ir ārsti. Un mēs ar «šiem» te līdz rudenim nenovilksim - krīze ir jau sākusies.
    ***
    jan09
         		9:22a
    dr
    dienas raksts:

    https://pietiek.com/raksti/migranti_un_buldozeri/

    ***
    Latvijai nav burtiski jākopē Dānija. Taču Latvijai ir pienākums saprast, kā darbojas šis mehānisms. Valstis nesabrūk vienā rītā. Tās sāk zaudēt sevi tad, kad pārāk ilgi izliekas, ka paralēlas telpas, paralēlas lojalitātes un paralēlas normas ir tikai "daudzveidība", nevis drauds valstiskumam.
    Ja Latvija grib līdzīgu rezultātu - proti, novērst problēmu, pirms tā kļūst neatgriezeniska, - tai jārīkojas laikus.
    Jānovērš augsta riska grupu koncentrēšanās vienās teritorijās. Jāsasaista uzturēšanās un sociālie labumi ar reālu latviešu valodas apguvi, lojalitāti Latvijas valstij un bērnu atrašanos Latvijas izglītības telpā. Jāpasaka skaidri, ka uzturēšanās statuss nav automātisks mūža līgums ar valsti. Un visbeidzot - jābeidz baidīties problēmas saukt īstajos vārdos.
    Jo valsti nezaudē tad, kad uz ielas parādās pirmais buldozers. Valsti zaudē daudz agrāk - tad, kad politiķi atsakās atzīt, ka problēma vispār pastāv.
    Rudenī būs vēlēšanas. Tātad mums vēl ir iespēja savu nākotni mainīt pie urnām. Tieši tur sākas valsts griba. Tieši tur sākas robeža starp tautu, kas grib saglabāt savu valsti, un tautu, kas cer, ka kāds cits tās vietā atrisinās tās likteni. Buldozeri, ja tādi kādreiz vispār būs vajadzīgi, būs pēc tam.
    Vispirms ir balsojums. Vispirms ir izvēle. Vispirms ir drosme pateikt, ka Latvija nav pārejas teritorija, nav eksperiments un nav vieta, kur valsts drīkst atkāpties no sevis pašas.
    Dānija savu izvēli jau ir izdarījusi. Jautājums ir vienkāršs - vai Latvija savu izdarīs laikus?
    ***
    putnupr
         		10:19a
    prtg
         		2:04a
    Chemodance
    prtg
         		2:03a
    Prāgā bija silti un labskanīgi
    Sunday, March 22nd, 2026
    teja
         		5:54p
    [..]

    Briesmīga istaba pamostoties
    Cik briesmīga istaba pamostoties
    Tūlīt visi atnāks
    Tās tik ir paģiras kaut no alkohola ne vēsts

    Mēs te uzņemam filmu
    Pēc minūtes es nākšu ārā
    Es tagad nāku ārā


    (eduards aivars)
    ulvs
         		12:39p
    Vēlētos izveidot profesionāļu komandu, kuri pēta aktuālo mākslu, apmeklē izstādes, iepazīstas ar māksliniekiem tuvāk un savās intīmajās sarunās noskaidro, kuru mākslu grasās iegādāties resursu rausēji. Kad tas tiek apzināts, tiek veiktas pārrunas ar mākslinieku. Un, ja viņš nepiekrīt atsaukt darbu no pārdošanas, tad tiktu rasts veids, kā kādā tumšā naktī komandas biedri vienkārši salauztu viņam pirkstus, lai būtu grūtāk nākotnē barot ;so finansiālās netaisnības mašinēriju.

    Nāvi parazītu klasei, kas izmanto mākslu kā finanšu instrumentu, lai izvairītos no nodokļu maksāšanas. Nāvi mākslas un mūzikas pētniecībai, kuri sevi kastrējuši jau kopš pirmssākumiem, apzinoties, ka, ja runās pretī, granti netiks doti! Nāvi visiem, kuri klusiņām, pamzām, pamazām, pašiem neapzinoties, būvē šo iznīcības karaļvalsti.
    Saturday, March 21st, 2026
    tipa75
         		10:05p
    Tas laikam ir lielākais jautājums - vai pasaule ir mainījusies, vai arī mans skatījums uz lietu kārtību ir mainijies.
    tipa75
         		9:33p
    epstīns
    Runājām ar Amerikas draudzeni, kurai nu jau ir pāri 60mit:
    - Bet tas jau bija jūtams gaisā, mēs to zinām, vai ne?
    - jā.


    Vai es to jutu? Jā. Es to jutu. es biju potenciālā prece. Un tikai mana alternatīvā domāšana mani paglāba par kļūšanu no tādas. Piemēru ir daudz. Piemēri bija sēdēt "Nostaļģijā" ar draudzeni un piepeši blakusgaldiņa vīrieši izrādīja sevišķu un pastiprinātu ( pasīvi agresīvu, bet toreiz mēs nezinājām tādu jēdzienu) interesi par mums. Vai "paldies dievam piektdiena ir klāt"" sūkt savu kokteilīti un piepeši pienāk būda - miesasargs un saka, ka viņa kungs aicina mani pie sava galdiņa un man sakot nē, tapt absolūtā neizpratnē , kā es atļaujos ko tādu?! Es esmu palaidusi garām savas dzīves lielās iespējas - Neesmu drāzusies (sorrī mai langvidž) ar īstajām personām pareizā laikā.

    Šovakar uzliku 90-ties, hits lai skan mājās no spotifai. Tie dziesmu vārdi!! Tās atmiņas. Britnijas dziedātais "Beibī hit mī one more taim". Kas tas bija par fakinu svieta laiku, ko es izdzīvoju?! Bļāviens! Sviests un marasms pilnīgs! Bet tāds viņš bija. Un paldies visiem mammas sargeņģeļiem, kuri sargāja arī mani, es viņu izdzīvoju. Vai es varētu iedomāties, ka maniem bērniem jāizdzīvo kas līdzīgs? NĒ!!!! Nē, nē un vēlreiz nē! Es braukšu meitai pretī kaut uz pasaules malu (uz pasaules malu braukt es neatļaušu, ja vien es nebraucu līdzi), bet nespēju iedomāties, ka viņa brauktu ar stopiem mājās. Ka viņa, kā savulaik es, kautos ar pārdesmit krieveļiem, lai netiktu izvarota. Ka viņa skatītos maniakam acīs - vai nu atkāpies, vai nogalini.
    Fak. Kas tie bija par laikiem?!
    Kaut kā man liekas, ka tagad ir daudz labāk un mierīgāk. Vai arī esam pacēlušies citā līmenī un tas kaut kur joprojām eksistē.Kā paralēlā pasaule.
    ulvs
         		2:51p
    Apgalvojums sev par jebkādu savu šķietamu nespēju, neizdarību attiecībā uz nākotni (“es nevarēšu, jo”)- ta bieži nav konstituējoša informācija (kāds no taviem strūrakmeņiem, kas apzināts un analizēts ar citiem verbāli). Visbiežāk tā izrādās vienkārši tava projekcija.

    Arī vārdii: “Hei, bet tā nedrīkst (domāt/darīt, utt.)!” - tā ir cita cilvēka realitātes izpratnes projekcija, kas tiek “spīdināta” tavā universā. Uzskatu, ka pēdām nebūtu jāpaliek redzamām.

    Arī projekcija attiecībā pašam uz sevi ir pupu mizas- tu pirmsšķietami sev piedēvē kaut ko, kas varbūt nemaz nav tavs, jo (izvēlies vienu vai dažus):
    1) spiediens no dominantiem vienaudžiem,
    2)spiediens no helihoptera tipa vecākiem,
    3)iešana kapitālisma “aklo ceļu” - pēc vidusskolas tā vietā, lai beidzot paņemtu nelielu ekscesu no 13-15 gadus ilgās atrašanās valsts obligātajās un ne tik (bērnudārzi) iestādē, gūtu nelielu dzīves pieredzi, pameklētu nedaudz sevi.
    ulvs
         		1:45p
    Miljonāri, kuri uzpērk mākslas darbus, uzaudzē to vērtību un tad ziedo to muzejam, dara to tikai un vienīgi, lai izvairītos no nodokļu maksāšanas, tādējādi cenšoties no saviem resursiem pēc iespējas mazāk kontributēt sabiedrībai. Sabiedrībai, kas nodokļus maksā pilnā apmērā.

    Mākslinieki, kuri savus darbus pārdod viņiem, ir daļa no problēmas, jo viņu māksla miljonāru rokās kļūst par finanšu instrumentu, ar ko apkrāpt sabiedrību.

    Sabiedrība ir būvēta uz vienām tiesībām visiem. Taču milzu naudas resursi sniedz viņiem brīvību pret savu pienākumu pret sabiedrību.

    Jāmaksā 50 miljoni nodokļos? Nopērc mākslas darbu pa 30 milj. Mākslīgi palielini tā vērtību, organizējot miljonariem paredzētu izsoli, kur 30milj darbs top par 50milj darbu. Tas netiek pārdots. Tā vietā miljonārs to ziedo muzejam, tāpēc iegūst milzu nodokļu atvieglojumu.

    Taču mākslas darba reālā vērtība ir pupu mizas, jo tas tikpat labi var būt kārtējais plaši interpretējamais, no konteksta atkarīgais mākslas darbs, kur kompleksā puse ir nevis tehnika vai krāsu meistarība, bet mākslas darbam blakus piekarinātā info par autora skatījumu par sava darba būtību. Respektīvi, vizuālā māksla, kas iegūst savu jēgu tikai tad, kad tā tiek niansēti rakstiski/verbāli paskaidrota. Kā saka par kino - rādi nevis stāsti, ko mēs redzam attēlā/ekrānā.

    Vienīgais risinājums, kas nāk prātā - nog4l1nāt miljonārus un apē5t viņu sirdis. Iztēlojos masu heppeningu, kur cilvēki savācas noteiktos datumos, teiksim, ik ceturksni, un roku rokā ķer buržujus, izrauj viņiem sirdis un simboliski notiesā tās.

    Nāvi kolektīvo resursu zagļiem, lai sabrūk sistēmas, kas palīdz viņiem mūs apkrāpt!
    ulvs
         		1:11a
    nāc meklēt nacisfu
    hei
    nāc ar mani
    meklēt nacistu kapus
    es uzzīmēju
    mums karti

    nāc, iesim meklēt
    viņu paslēpto zeltu
    un varbūt arī pa kādam
    tumšam noslēpumam
    mēs atradīsim
    kaut kur zem zemes
    prtg
         		12:37a
    Rupjmaize uzvalka kabatā
    Friday, March 20th, 2026
    jan09
         		5:49p
    hessin 7:24p
    Cilvēkiem iesaka atteikties no pārvietošanās
    putnupr
         		5:26p
    Pirku loterijas biļeti, un pietrūka 10 sekundes līdz pavasarim.
    lavendera
         		4:45p
    un tā pati tēma Pračeta stilā
    Eksperiments ar gravitāciju un mugurkaula skriemeļiem( ... tālāk ... )
    lavendera
         		4:35p
    dirsa un zeme
    - Uzraksti Šekspīra stilā, kā radās teiciens "Sit dirsu pret zemi".
    Gemini: ( ... tālāk ... )
    [ << Previous 25 ]
About Sviesta Ciba