Sviesta Ciba |

mugursoma (

mugursoma) rakstīja,
@ 2009-12-31 21:48:00

Raksturs
Viss laikam ir atkarīgs no rakstura. Būtu man līdzekļi cik nevar iztērēt, sievietes, kuras vēlos, veselība līdz 100 gadiem, vārdu sakot dzīve pilna baudu un notikumu, mūžīgo dzīvību nemaz nemeklētu. Kas tagad? Dzīve, existence, kura riebjas. Mūžīgā dzīvība ir kā gaidīta alternatīva.

(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)

mugursoma
2010-01-04 15:50 (saite)

Cik es saprotu, tad patiesība ir tie likumi. Tomēr, cik atkal saprotu, likumi nav jāievēro kā uzspiesta patiesība, bet tie, ņemot vērā, ka iekš patiesības jādzīvo, ir dabiska izvēle, jo savādāk nevar. Tiek dota jauna sirds :)

Nedomāju, ka būtu grūti sarunāties, ja vien ievēro savstarpēju cieņu un sapratni :) Tad sarunas ir ļoti interesantas.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

scooby_snack
2010-01-04 20:31 (saite)

nupaga, es ar likumiem domāju vienkārši baušļus. man šķiet, ka likumi nvar būt patiesība, bet tikai, hmmmm, rāmis, kas nav lāgā apdvests ar saturu. un tad cilvēks var tos baušļus "apdzīvot". jā, bet es nezinu, vai arī tad tā ir pateisība vai pareiza dzīve. un kā te vsokas ar viņu ievērošanu? tas nav, nezinu, ierobežojoši, bet šeit es nedomāju pozitīvi ierobežojoši. jāizdomā, kā to labāk izstāstīt :)

nu, visinteresantākās sarunas ir cilvēkiem ar dažādu viedokli, bet tomēr jābūt vienotai uzskatu bāzei. vai kaut kā t.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

mugursoma
2010-01-04 22:26 (saite)

Drīzāk ir jārunā, ko par to saka kristietība, jo, protams, savi uzskati var būt, bet ja nezin kā argumentējas pretējās puses uzskati, tad var likties, ka tie ir tādi paši kā Tev - vienkārši liekas, tā man patīk, utt.

Kristietība saka: tie likumi ir patiesība, tie doti, lai cilvēks varētu dzīvot patiesībā un tādejādi iegūt Dieva labvēlību. Ir problēmas - cilvēki šos likumus neievēroja pa lielam. Tā bija Vecajā derībā. Jaunā derība savukārt saka, ka tagad šie likumi ir ierakstīti cilvēka sirdī. Vairs nav nepieciešamības tos ievērot piespiedu kārtā kā regulas, jo tie ir cilvēka sirdī un tiek ievēroti automātiski. Mīli Dievu no visas savas sirds un tuvāko kā sevi pašu. Kristietim nav jāpūlas tos ievērot, jo viņš mīl Dievu no visas sirds un citus kā sevi pašu.

Bībele ir bieza un tur ir daudz kas rakstīts, tāpēc šādi komentāru čati var vilkties bezgalīgi, jo visu nevar pateikt :)

Un kas vēl - kristietība neizpatīk pasaulei. Vai nu tu esi kristietis vai neesi. Ja tas Tevi ierobežo, tad neesi un tas parasti kaitina cilvēkus :)

Un par mani. Es, godīgi sakot, neredzu grūtības baušļu ievērošanā, bet tas ir nevis tāpēc, ka esmu kristietis, bet tāpēc, ka tāds esmu piedzimis. Man ir vienalga, kas ir citiem. Un, laikam nepateicu, ka neesmu kristīts, es uz to tikai eju. Lielākas problēmas sagādā tādas īpašības kā godkāre un lepnums, bet laiks rādīs.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	scooby_snack 2010-01-04 23:21 (saite)
	man liekas, ka par būšanu kristītam svarīgāka ir tieši iesvēte. vai tad ne? un tad sanāk, ka kristietība (nu, ticība) ir kaut kas dots, ja? es esmu runājusies ar diezgan daudziem kristiešiem, šī līdz šim rādās saturīgākā saruna :) (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

mugursoma
2010-01-04 23:40 (saite)

Kristietis kļūst, kad kristī ar ūdeni un cilvēku puses un Garu no Dieva puses.

Ticība ir kaut kas dots, protams, bet tā pamatojas pieredzē un darbos. Netic kaut kam tādam kā, piemēram, tur stāstiem par 2000 gadus seniem notikumiem - vienkārši jātic, ka tā bijis un viss. Tic, jo personīgā pieredze pierāda, ka ir tas, kam tic. Tāpēc bieži vien saka, ka Zin, nevis tic. Un, protams, ticība tiek dota/iegūta arī caur Bībeles lasīšanu (iepazīšanos ar tēmu). Un tas vai cilvēks tic redzams viņa darbos. Tātad ticība rodas no personīgās pieredzes un izpaužās darbos :) Tas ir kā - pastāsti aklam cilvēkas kā ir redzēt zaļu krāsu? Nevar! Vai dzirdēt. Tur jau ir kristietības būtība - Dievs ir šeit un tagad - ne pagātnē. Pagātne ir kā rokasgrāmata, lai varētu darboties un saprast, lai pašam nav jādomā savi noteikumi (tos katrs sev par labu izdomās ;)

Piemēram, es kristīšos, jo ticu, ka tam ir jēga, bet domāju, ka pēc kristībām radīsies pieredze, ka tam ir jēga un tad es zināšu. Tā vajadzētu būt :)

Ar kristiešiem grūti runāt, jo bieži viņi baidās sākt šaubīties :)

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	scooby_snack 2010-01-05 00:41 (saite)
	labai dzīvei (darbiem) taču var būt arī cita motivācija, ne tikai ticēšana. un man, saprotams, kā vienmēr nāk prātā jautājums par ļauno uz pasaules. taisni par to, cik nevainīgi cilvēki cieš. starp citu, kā ir ar iedzimto grēku? un tad, lai nesāktu šaubīties, uzbrukums ir labākā aizsardzība? :) (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

mugursoma
2010-01-05 01:32 (saite)

Protams, ka darbiem, kurus var nosaukt par labiem var būt visdažādākā motivācija. Vienkārši, kad runā par ticības jautājumu darbus nevar nepieminēt, jo tie ir cieši saistīti lielumi. Ļoti bieži cilvēki saka, ka tic, bet rīkojas it kā neticētu. Darbi ir pierādījums ticībai un pierādījums ne jau citiem, bet pašam, ka viss ir OK. :)

Godīgi sakot, neesmu kompetents par iedzimto grēku runāt un arī īsti nesaprotu kur viņu lieto. Dzirdēts jau ir, bet atturēšos, jo tās var būt muļķības :) Ja runā vispār par grēku, tad visi ir grēkojuši - un nevis savās acīs, bet Dieva priekšā. Šitas variants "es to par grēku neuzskatu" īsti neder :)

Nu un ciešanas ir ļoti sarežģīta tēma. Kaut gan vairāk emocionāli. Man liekas, ka vērtēt, kam jācieš un kam nav, nav īsti manā kompetencē. It sevišķi tā kā to mūsdienās mēdz darīt - attaisnot vai neattaisot ciešanas. No kristietības viedokļa pasaule nav paradīze (daži gan uzskata, ka paradīze būs uz šis pasaules, bet tas ir ļoti jauns uzskats) un Dievs darbojās pasaulē kā tāds, kas piedāvā atgriezties pie viņa - prom no pasaules. Un ļaunums, protams, rodas no Dieva likumu nepildīšanas, bet atkal, ne jau šeit būs tā vieta bez ļaunuma. Ļaunums ir normāla parādība uz šīs pasaules un neviens nav teicis, ka nevainīgie necietīs. Tieši otrādi - pasaulē tieši cieš nevainīgie - tie, kuri cenšas nebūt kā pasaule. Un, manuprāt, šī uztraukšanās par nevainīgo ciešanām ir tiešas kristietības sekas :) Varbūt maldos, bet pirms 2000 gadiem maz kuru rūpēja nevainīgi cietēji :)

Viens ir, ka uzbrūk, vai sāk vainot nepareizā dzīve. Bet biežāk, kristieši, iedomājas, ka visiem ir jāsaprot, ko viņi domā ar kristietības terminiem, ka visi ir iesvaidīti. Vai arī, bieži, iemācās no galvas atbildes teikumus un nepaskaidrojot atbildi. Tad sanāk tāda pilnīgi neauglīga un dīvaina sludināšana.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

(Lasīt komentārus) -

Navigate: