Kristietis kļūst, kad kristī ar ūdeni un cilvēku puses un Garu no Dieva puses.

Ticība ir kaut kas dots, protams, bet tā pamatojas pieredzē un darbos. Netic kaut kam tādam kā, piemēram, tur stāstiem par 2000 gadus seniem notikumiem - vienkārši jātic, ka tā bijis un viss. Tic, jo personīgā pieredze pierāda, ka ir tas, kam tic. Tāpēc bieži vien saka, ka Zin, nevis tic. Un, protams, ticība tiek dota/iegūta arī caur Bībeles lasīšanu (iepazīšanos ar tēmu). Un tas vai cilvēks tic redzams viņa darbos. Tātad ticība rodas no personīgās pieredzes un izpaužās darbos :) Tas ir kā - pastāsti aklam cilvēkas kā ir redzēt zaļu krāsu? Nevar! Vai dzirdēt. Tur jau ir kristietības būtība - Dievs ir šeit un tagad - ne pagātnē. Pagātne ir kā rokasgrāmata, lai varētu darboties un saprast, lai pašam nav jādomā savi noteikumi (tos katrs sev par labu izdomās ;)

Piemēram, es kristīšos, jo ticu, ka tam ir jēga, bet domāju, ka pēc kristībām radīsies pieredze, ka tam ir jēga un tad es zināšu. Tā vajadzētu būt :)

Ar kristiešiem grūti runāt, jo bieži viņi baidās sākt šaubīties :)