Protams, ka darbiem, kurus var nosaukt par labiem var būt visdažādākā motivācija. Vienkārši, kad runā par ticības jautājumu darbus nevar nepieminēt, jo tie ir cieši saistīti lielumi. Ļoti bieži cilvēki saka, ka tic, bet rīkojas it kā neticētu. Darbi ir pierādījums ticībai un pierādījums ne jau citiem, bet pašam, ka viss ir OK. :)

Godīgi sakot, neesmu kompetents par iedzimto grēku runāt un arī īsti nesaprotu kur viņu lieto. Dzirdēts jau ir, bet atturēšos, jo tās var būt muļķības :) Ja runā vispār par grēku, tad visi ir grēkojuši - un nevis savās acīs, bet Dieva priekšā. Šitas variants "es to par grēku neuzskatu" īsti neder :)

Nu un ciešanas ir ļoti sarežģīta tēma. Kaut gan vairāk emocionāli. Man liekas, ka vērtēt, kam jācieš un kam nav, nav īsti manā kompetencē. It sevišķi tā kā to mūsdienās mēdz darīt - attaisnot vai neattaisot ciešanas. No kristietības viedokļa pasaule nav paradīze (daži gan uzskata, ka paradīze būs uz šis pasaules, bet tas ir ļoti jauns uzskats) un Dievs darbojās pasaulē kā tāds, kas piedāvā atgriezties pie viņa - prom no pasaules. Un ļaunums, protams, rodas no Dieva likumu nepildīšanas, bet atkal, ne jau šeit būs tā vieta bez ļaunuma. Ļaunums ir normāla parādība uz šīs pasaules un neviens nav teicis, ka nevainīgie necietīs. Tieši otrādi - pasaulē tieši cieš nevainīgie - tie, kuri cenšas nebūt kā pasaule. Un, manuprāt, šī uztraukšanās par nevainīgo ciešanām ir tiešas kristietības sekas :) Varbūt maldos, bet pirms 2000 gadiem maz kuru rūpēja nevainīgi cietēji :)


Viens ir, ka uzbrūk, vai sāk vainot nepareizā dzīve. Bet biežāk, kristieši, iedomājas, ka visiem ir jāsaprot, ko viņi domā ar kristietības terminiem, ka visi ir iesvaidīti. Vai arī, bieži, iemācās no galvas atbildes teikumus un nepaskaidrojot atbildi. Tad sanāk tāda pilnīgi neauglīga un dīvaina sludināšana.