no vectēva dienasgrāmatas
Vectēvs:
Otrdien naktī uzrakstīju dzejoli - "Atradu dvēseli" un to dabūju šīs dienas "J.Ziņās". Un domāju: personai, kurai es to veltīju, ja tā ir tiešām dvēselīga, jāzaudē prātu. To es jūtu pie sevis, kā tas ar mani būtu noticis.
Es pavadīju viņu līdz viņas mājām, labāki sakot, līdz mūsu mājām. Šķiroties iedevu avīžu numuru, ko viņa nebija lasījusi. Un kad durvis aizvērās aiz manis, es negāju augšā uz savu dzīvokli, bet lejā un izgāju uz ielas. Puteņoja, bija silti un jauks. Man bija kāda savāda nojauta un es brīsniņu pastaigājos gar durvīm, un kad es no jauna tuvojos tām, nodibēja soļi un izskrēja kāda būtne. Viņa gribēja uz manu pusi iet, bet pamanījusi mani, atšāvās uz otru pusi un pazuda putenī. Man likās viņai nebija mēteļa, bet varbūt es maldījos. Es apjuku, es gribēju skriet viņai pakaļ, bet es zināju, ka viņa tagad gribēja vientulības, jeb arī aiztraucās pie draudzenes. Vai es izdarīju ko ļaunu, es nezinu, jo es pats šo nedēļu kā smaržainā tvaikā staigāju. Es šai dzejā ielicis visskaidrākās izjūtas, jo es ticu skaistajai dvēselei, kuru es apdziedu un kuru es atkal nemiera dzīts eju meklēt, kāpdams jau pāri pusnaktij, no piektā stāva sniegputeņainā ielā. Pulksten 1/2 1-ā konstatēju, ka uguns viņas logā. Tā tad mājās.
1922. gada 24. novembris
Vecmāte:
Es ieraudzīju viņu, meitenes kautrībā devos uz otru pusi domādama, ka viņš man sekos. Iegriezos tuvākajā klusajā šķērsieliņā, piespiedos pie kādas malkas grēdas. Sirds man tramīgi joņoja, vaigi un piere dega. Bija karsti, atsedzu galvu... Bet tikai lielas aukstas sniega pārslas vēsināja manu karsto pieri un vaigus. Nesagaidījusi viņu devos lēnītiņām mājās.
1981. gada augusts.