rūsganais sprakšķis

netuvojas ne mēnešreizes, ne pilnmēnes, bet man Tā Viss Kaitina!!!

darbā : urbj; kolēģi klepo skaļi un nepieliekot roku priekšā mutei; kolēģi skaļi grauž lietas; there is only that much stupidity i can take

mājās: ārdurvis neveras ciet normāli; suņi neklausa tā kā vajag; vīrs besī vairāk kā parasti

datorā: nevar ielikt gifu no saviem foto feispukā

in general: life is a shit and then you die

p.s. man ir nemitīga panika,ka katra mana dusmu lēkme norāda uz depresijas atgriešanos (noņēma vienu no tabletēm) un līdz ar to katru aizsvilšanos izjūtu desmitkārtīgi

bieži jau nē, bet reizēm man uznāk bzdingš un es feispukos paskatos izbijušus skolas vai citu ceļu biedrus.
šodien ielūkojos tādā vietā,kas radīja nelielus kompleksus, ja tā var teikt.

smieklīgi tomēr,ka visādi stereotipi iekšā tik dziļi iesēdušies,ka spēj sajusties slikti,ka nedzīvo tādu glamūrīgu dzīvi, lai arī uz īsu brīdi, bet tomēŗ.
jo, būsim reāli, es tādu tik sociālu un ārišķīgu vaibu neizturētu pat pāris dienas, bet iekož, kad gara acīm redzi sevi visu tādu nemanikīrētiem nagiem, nestilīgās drēbēs skraidam pa suņu treniņiem un sarunājoties ar rododendriem

es taču esmu fokin apmierināta ar savu dzīvi, bet nē, mazvērtībiņa iebaksta pirkstu acī.

vai nu man ir palielinājusies seismiskā jūtelība, vai arī kāds dragā pārkrautus vilcienus katru otro nakti vai arī man jūk ārā māja, bet šo varinatu es atsakos izskatīt

ap 2-3 naktī es mostos no tā,ka dricelējas gulta. Dricelējās arī grāmatplauktu augšas keramikas izstrādājumi, bet tos es tikmēr pa naktīm stumdīju,kamēr ir nedaudz miers. Vienu nakti pat atsprāga sekretāra duris, jo neviens nav salabojis atslēgu.

mēģināju gūglēt, bet,protams, nav jau nekur pieejamas informācijas, kam sūdzēties,ja man liekas,ka prečinieki ir overweight. Bet es nez, ja man otrajā stāvā metrus 400 no sliedēm kratās, kā ir tiem,kas dzīvo tuvāk un augstāk?!

bija man reiz paziņa-da-draudzene, pirms 10 gadiem studējām kopā, reizēm gājām pie otras uz dzimšanas dienām un tā.
gadus 4 atpakaļ viņa pierasīja,lai es izmantoju savu pazīšanos,lai viņa (nu,organizācijaa,kur viņa darbojās kā brīvprātīgais) varētu izlikt ziedojumu kastes vietās. es teicu,ka tā tās lietas nekārto,lai raksta projektu un iet caur mārketinu, nevis es caur viesistabu draugu mājās ko tādu kārtošu.
dabūju uz galvas samazgu spaini par to,ka esmu egoiste un vispār diezgan stulbs un nepatīkams cilvēks - precīzi neatceros.

kādu laiku bija miers, bet pēdējos pāris gadus ik pa laikam viņa man raksta, vai uz jubilejām vai tā.
Vakar atkal. Ka ūdeņi esot aiztecējuši un viņai sentiments, mani atceroties, vai tiešām es negribot atjaunot saziņu.

un es jūtos slikti. jājā,tā jau ir,ka es spēju sajusties slikti par dajebko, un vispār jau šis ir tā muļķīgi. skaidrs,ka es jūtos slikti par visiem tiem foršajiem un jaukajiem cilvēkiem,ar kuriem es nekomunicēju tāpēc,ka es vispār ne ar vienu nekomunicēju
bet te?? laikam man kārtējo reizi ir neērti otra vietā. nu neesam mēs mazi bērni lai mētātos ar tādiem vārdiem, ja reiz tu mani uzskati par egoistisku sučku, tad es tev tāda esmu, kāpēc neliec man mieru???!

protams,ka tas būtu ļoti dīvaini,ja es, pusdienās ēdot bietes, nenoķeskātu sarkanu svārkupriekšu.

noskatījos filmu, tagad netieku vaļā no dziesmas un gribu atvaļinājumā beidzot aizbraukt uz īrijām

pat dzīve mani šodien nosauca par resnu.
par kruasāniem samaksāju, bet tie palika pie rimi kases vai izkrita no maisiņa, nezinu, es biju ļoti badā un ļoti nikna, iesēžoties mašīnā

mēneša mīļākā diena šodien mani sveica ar absolūtu spēku izsīkumu, planēju gar jūru pastarpinātā peldējumā, kas gan netraucēja bezgala izbaudīt cilvēku neesamību pēc šitās sihās nedēļas, viļņu šalkoņu, priežu smaržu un visu pārējo burvību, vienīgi suņi nebija sajūsmā, gan jau arī vīrs,kam mani vilkšus stumšus pa kāpām nācās

atbraucu mājās un sāka drausmīgi salt, izmērīju temperatūru - 36.4, ja parasti man ir 37-37.4 - gana liela starpība, trīcēju zem 3 segām stundu, tagad cepšu piparkūkas, spēka gan nav un galva sāp, bet gribas mājā smaržu,kas nav suņu gaļas smaka

māte ar vīru spēlē šahu
es spēlēju mēnesnīcas sonāti
fonā krāc suns un skan dažādi vārdi par zirgu
tagad rauj pirkstus krampī, mazrociņiem jāspēlē klimpiņpolka

es pieļauju,ka viena no lietām,kas man šajā dzīvē ir jāiemācās, ir spēt absolūti mierīgi uztvert frāzi " man neienāca prātā"
galu galā, pieļauju,ka visus tos,kas man to saka, arīdzan reāli besī tas,ka es mūždien norādu uz visu to,ko viņi neiedomājās iedomāties.
betnu, srsly, tas ir tik elementāri, vatson

rīts. kafija gatava. meklēju savu krūzi.
nav.
žāvētājā nav, plauktā nav. izlietnē nav. nevienā istabā nav, priekšnamā nav, otrajā stāvā nav. sāku domāt - neesmu dzērusi mājās kafiju kopš pirms Itālijas brauciena, dārzā značit nebūs.
pārmeklēju visu vēlreiz. jau rit piecpadsmitā minūte izmisuma.
zvanu vīram, brēcu- kur mana krūze. saka,ka neesot neko izdarījis, viegli šaubos, bet izklausās,ka nemelo.
zvanu mātei, saucu "linča tiesa, nav neviena cita,ko vainot!" ar domu,ka viņa pateiks "oi,ielēju/iebēru tur kautko,noliku tur un tur"
bet mana sirds salūst sīkās druskās - māte saka, jā, uz flīzēm nokrita un čušs. aizmirsu tev pateikt.
normāli cilvēki noteikti,ka neraud, kad saplīst kafijas krūze, bet kā man tagad būt, mēs bijām kopā tik sen, gadus padsmit. mana krūze, kuru neviens cits neņēma, no kuras un tikai dzēru kafiju. kā vispār lai atrod citu vietā?

( R.I.P )

tas ir kautkāds absurds, cik viegli manas smadzenes pakļaujas visādām gākas baismām.

šonakt viņas nolēma apspēlēt neseno džima ierakstu. sapnī redzēju,ka sēžu tumšā istabā un vārā loga atspīdumā iezīmējas bērna stāvs ar tādu jocīgu seju. un man ir bail,es gribu kliegt, bet nevaru, galvā skan dažādie ieteikumi nebaidīties un runāt ar to spoku, bet skaņa nenāk pār lūpām, un tas stāvs man tuvojas,kā to rāda šausmu filmās (da labi,es nevienu īstu šausmu filmu neesmu redzējusi,man ir bail no parastiem trilleriem)

pamodos ar no mutes ārā lecošu sirdi

tādas baidīšanās ir kopš pašas bērnības. pēc tam,kad redzēju Pērtiķu planētu, es gandrīz gadu baidījos (like,kas tur vispār ir briesmīgs,jūs teiksiet, bet tā bija

izskatās,ka no šitā nekad nepieaugšu.

padomāju nelāgas domas par dievbijīgo kaimiņu bērnu un iegriezu pirkstā ar elektriskajām dārza šķērēm
baigi sāp
ielēju kalvadosu

es tiešām maz esmu mājās,ja reiz garderobē škērseniski bija iemājojis no vannasistabas loga un pēc tam skapja padzītais zirneklis

zb,cik var būt nelaba dūša no neizgulēšanās?

kā man iet -
esmu stipri sagurusi no viskā darīšanas un neizgulēšanās, vakar vingrojot gandrīz noģību dēļ faking zema spiediena.

vēl mani ļoti nomāc sajūta,ka vasara šas būs cauri un es atkal jau nebūšu paspējusi pieslēgties, šorīt vannasistabā kokosriekstu eļļa bija sacietējusi,sveiks septembri!

nesaprotu,kas tas par sviestu,ka cilvēkiem jāiet uz darbu. nav taču laika dzīvot, ibio

sākās tas viss ar izvairīšanos no komunikācijas ar attālākiem paziņām IRLā, tad arī ar tuvākiem draugiem un radiem, tad pārstāju reaģēt telefonā. (pirms dažām dienām, uz bračkas sms ar jautājumu,vai esmu mājās, reaģēju aiztaisot žalūzijas un turot muti suņiem,kad piebrauca auto un telefons sāka zvanīt)
bet nupat jau es biežāk tikai nodomāju komentāru internetā, bet neuzrakstu, alarmējoši,zinvaizin.
trīsgades plānā,šķiet,gribi negribi nonāksim pie ta,ka palikšu par maugli,kas vairs nemāk runāt,jo, būsim reāli, suņi gana labi mani saprot arī bez runāšanas a kaķim tāpat pofig. (labi,tas joks, ar vīru es runāju)

mazliet nesaprotu, vai jau esmu tādā ķīselī,ka pati neapzinos,ka esmu ķīselī, jebtomēr beidzot esmu brīva dzīvot tā,kā man patīk?
jāatceras pajautāt hiham.

bravo. noņemt dzimumzīmi,kas dzīvo zem ļifona lences, pirms došanās kāpt kalnos ir viena makten lieliska doma. tagad visas mantas uz muguras varēs nesti vīrs!

tas ir tad,kad tu agrā sestdienas rītā, nebīstoties ceļā sasatapta alkometra, iekāp mašīnā, nobrauc 200 kilometrus, lai iedzertu tēju, pierītos meduskūku, parunātu par neko un uz panorāmu esi jau mājās.

ja vēl lauku neaudzinātie putni jau tā noputējušo mašīnu nebūtu nodrisuši, vabše viss šķistu lieliski.

kautkāds links mani aizveda uz feisbuka lapu,kur beibe tirgo makarūnus par 2 eiro gabalā un kūkas par 50 eiro 12 personām, diezgan pamantīgi apmulsu,jo nebiju domājusi,ka esmu tāds pāķis
obvijeslī ir kaudzēm cilvēku,kas tos viņas eklērus un toretes izpērk un kam tā neliekas neadekvāti dārga cena.

lai nu kā, saskatījusies krāsanais cukura bildītes, jutos spiesta doties nopirkt kautko saldu, kā rezultātā esmu aprijusi 200 gramus Salas mandeļu cepumu, spiež vēders un miegs nāk vēl nežēlīgāk.

vēl es vakar secināju,ka tik maz komunicēju ar cilvēkiem IRLā,ka vabše vairs nemāku to darīt