rūsganais sprakšķis

ziniet,ko es te pusotru stundu darīju?
lasīju gliemežus.

labā ziņa - es neesmu traka. tas,ko pēdējos gadus esmu darījusi, ir rezultējies - parastie, normālie mājiņgliemeži pieaugušu indivīdu apmērā ir , bet ne daudz. ir,protams, arī viņu kniepadatas lieluma atvases.
bet. sūdi ventilatorā ir tādi,ka ir apdzemdējušies tie pretīgie, milzu kailgliemji. tas ir kā lasīt meža zemenes - sēdi uz kvadrātmetru piecas minūtes, bet,kad paveries atpakaļ - vēlaizvien ir. un tas pat nav čelindžs viņus - tādus 0,5-3 cm- lasīt no zālāja. čelindžs ir nolasīt no augiem, spešlī - hostām, kas visas ir salijušas un viņi ir pretīgi un glumi un noslīd pa kātiņu kā pa slidkalniņu lejā.

man sāp mugura un mana tolerance pret pretīgumiem dārzā ir izsmelta totalī, kaut sausais,glumais atlikums ir tikai viena litrīgā perwoll pudele.

riebjas

šitas pēdējais gāziens toč panāks to,ka dārzā šovasar vairs nebūs,ko darīt, except visu nopļaut. cik paspēju apskatīt, no darba atminusies, visas puķes sasistas, noliekušās, gliemeži dzīro

iesnas, sāp kakls un visas pārējās ķermeņa daļas. no gultas nevarēju izkāpt, vēlarvien nevaru pakustēties, nesaprotu,kā man izdevās atmīties līdz darbam.

nolāpītā čiekurkalna pludmales zona,kur dziļāk par 30cm sākas burvīga dzeltenā smilts. mēs to visu norakām,ja, jo man rožu dobīti sagribējies. ja man tās dranķes neaugs ar visu to,ko tur ielaboju iekšā!!!!!

un vainīga pie tā visa ir up, jo nevar atskatīt to,ko esi redzējis, un es nevaru dzīvot bez lidijas freimanes

kuru,ja kas,vēl neesmu dabūjusi, vakar tirgū rožu tante teica,ka diezvai vairs dabūšu.

gribēju pažēloties,ka naktī no loga sapūta un tagad ir sarkans,strutains,sāpošs kakls,bet palasīju Oblicu un eju rakt tālāk rožu dobi.
kas ir viena no manām stulbākajām idejām, jo man ir jāizrok ārā visa zeme, kas izrādās lausku,stiklu un visādu sūdu mistrojums,kurā lāpstu i iekšā dabūt nevar.

sagribēji rozes pie mājas? nu,vispirms pasēdi ērkšķos

besī ārā visi tie paštaisnie dzīvokļos dzīvotāji,kas dirš savu diršamo pie katras iespējas uz privātmājniekiem.

vienīgais,kas nāk prātā,ir (man domāt,ka) Bidstrupa karikatūra par kājāmgājēju, kas lamājās uz autovadītāju, bet pats pie stūres uzvedies, rīkojās uz mata tāpat.

neticu,ka viņi visi,tikuši pie dārza, mestos saukt konteineru pie katra krūma,ko apzāģē.

šogad viņi ir sajutuši asins garšu un katrs ugunskurs apkaimē beidzas ar jāņtārpiņu ierašanos. fain, es varu panest,ka man ik pa laikam uzrīda mentus svešinieki,bet ja pašu draugi nemitīgi par to vaid, tad uzsit asini. nu nafig tad ievācāties daudzstāvenē,kas uzslieta mazmājiņām pa vidam? neviens mazmājiņnieks nestučī kaimiņu,kad tas svilina savus zarus, pat,ja tiek sapūsta svaigi izkārtā veļa vai izbojātas vakariņas dārzā.

lūdzu, zaļā vai citādāk domājošā ciba, apgaismojiet mani. jā,es zinu,ka ir noteikumi,ka var tikai ugunskuru bez zaļiem zariem, bet estaču nededzinu plastmasu vai citas huiņas.

pie mana jau tā ļoooti ļoooooti neomā esošā ,aizbimbātā status kvō, šitā nevajadzēja.

Vakar beidzot nokāpām no ierastās trajektorijas un aizbridām "pa labi",kas bija ļ.laba izvēle, Cabo ar savu vienmēr, vienmēr, vienmēr nebaudāmo ēdienu beidzot var iet ieskrieties, jo ir Terase, kurā arī ir velkomēti garajā pastaigā izvesti suņlopi.

Nēnu,vispaŗ jau kā brančs tas bija salīdzinoši sūdīgs, jo visu laiku viss bija beidzies, nabaga divas (sākumā) viesmīles kafiju nesa pusstundu, bet vismaz nekas nebija tiešām negaršīgs.

Ja turpceļā paspējām izpeldēties (nesaprotu,kas tas par stilu,brančam sākties 12, es tikmēr jau esmu badā nomirusi), atpkaļceļā sāka vilkt baisāko negaisu. apmaldījāmies Mežaparka ielu līkločos(man piemetās vadātājs), mūs gandrīz noknāba ligzdu sargājoša kaija (šausmīgi pretīgi,kad tāda pikē virs galvas), negaiss tā arī neatnāca, dabūju laistīt dārzu manuāli.

simts gadus brīvdienās nebiju slaistījusies (dārza laistīšana un mēslošana neskaitās)

ienīstu pirmās odu pumpas.
katru gadu rumpim vajag adaptēties,lai katrs kodums nebūtu riktīgs sarkans pamponis, kuru miegā nokasi līdz asinīm.

Izravēju piparmētras. Tagad gribas mohito.

jāiet apdēčot laputis

nevaru saņemties

zb.

jā, protams, iejaukt tūbiņā krāsu un secināt, ka no kastītes kāds izpizģījis cimdus.
tagad man ir sarkanas plaukstas.
komplektā ar dārzā sastrādātajiem melnajiem nagiem, šnokšibaķeļno.

bet vispār - vecums.
mugura sāp.
nu,cik,20? kannas izstaipīju?
nu,labi,varbūt vairāk. aifōna aplikācija saskaitījusi kopā šodien 14 km. neizejot no sētas.

es šitā līdz mellai naktij strādāšu

mazliet paroc, atkal sāk gāzt tā,ka jāmūk iekšā. a ko ta iekšā uz brīdi - tikai piesēst pie datora un iedzert vīnu.
jācer,ka visu taisni sastādīšu.

kam jau vāzes, kam bezdelīgas, man atnāca Boskkes vēkšpēdiņ pods
es esmu bijusi tieši tik stulba, ka pasūtīju atsevišķi āķi, jo tai Monoqui veikalā nebija norādīts,ka āķis iekļauts, abet piedāvāja ņemt arī āķi. tagad man ir divi āķi un viens pods. būs jākarās pašai.

nopļāvu zāli. vispār vairs nav spēka, mugura slapja no iekšiņas un āriņas, jo labam laikam jau jābūt tikai,kamēr papmsti ofisā.

labāk nepalika.

kamēr citi liek tīklos bildes pienenēs, manā brīvdienu bilancē ir atņēmusies roka no pieneņu duršanas

man vabše viss ir atņēmies, jo uzraku gārsauriņu (zālāju ar gāāāārsu) un uztgaisīju milzu dāliju dobi. vīramātes dālijas pietika pusei, jābrauc pie mātes pakaļ.

par laimi, solītā mega siltā un saulainā svētdiena sāka līt un es atkritu dīvānā. man liekas,ka tos melnos nagus es netīrīšu, neviens jau neredzēs, haha.

pirmo reiz kapos satiku pumpīšandreju, kuru ES nekā nevarēju piespiest iedot ūdeni. that was a first, man likās,ka es ar jebkuru tikšu galā

iešāvusi roku laistīšanā ar mēslojumu,izveicu to pašu dārzā un pēc tam nolaisīju puskīlō gliemežu (bet uzsvars ir nevis svarā,bet skaitā, tur čupa bija 1-2mm diametrā, kropļi sīkie)

jāsāk pļaut mauriņš, kautkāda dzeltenziedu figņa iemetusies un zem tās riebīgie ložņas tusē uz nebēdu

jeb kā es māku pati sev nopurgāt lielisku dienu.

vakar līksmi izbraukājos pa ērgļu šosejas amerikāņu kalniņiem uz 130, savācos kaudzi stādus (esmu lepna par sevi, negausis spēja pateikt arī dažus nē) un līdz astoņiem vakarā bakstīju zemē, pašās beigās jau man bija nostāja - 'gribēs augt, augs, negribēs- pac vainīgs'

ieviesos hortenziju 1gab, etiķkoku 1 gab, neenormālu knapi paceļamu kluci ar dienziedēm,kuras sadalīt bija mission impossible, bet aiz skopuma,protams, sabāzu ne tikai savā dienziežu dobē, bet arī vēl citur,jo nemetīs tak ārā, tad vēl vēlziedes un neļķes. neļķes palika pēdējās uz zb, nezinu,vai ieaugsies.

stūlbā sūna pārņēmusi centrālo dobi līdz ausīm. kur lai dabon kaļķi normālā iepakojumā nevis tos 2kg maisiņus,kas ir depo?

jābet,vakarā pārgurusi sadirsos ar vīru plikā vietā, apņuņņājos aiz sevis žēluma un šodien,protams,pēcraudāšanas sliktums.

viss ļoti kaitina un gribas iet sist to vēju,jo nestādos priekšā,kā pārbraukšu pāri vantiniekam,neiepūsta daugavā

citi pavasaros ķer asas izjūtas braucot ar laivām, piemēram

es apkopju bārbeļkrūmu. šogad gārsu ravējot nevienu dzelksni līdz kaulam neierāvu. toties,nesot apgrieztos zarus uz ugunskuru, sadurstījos pēc pilnas programmas. jūtos,kā dadžos iekritis ēzelītis iĀ

st.c. - žēlojos es ,ka man kresaslāti nesmuki aug - pareizi vien bija,ka pa plānu kaisīju, tagad beru visu paciņu uz baļļu.
galnais katru svēdienu sasēt, tad nākamā vīkendā ir ( ņammmm )

pat pēc div stundu mērcēšanās vannā nagus nevar dabūt tīrus.

nezinu, kam rakstīt vēstules,lai paustu savu bezgalīgo neapmierinātību ar aiz loga redzamo.

man taču bija PLĀNS! dārza darbiem!!!!

es nafig negribu tīrīt māju, ja neskaita,ka man gribi negribi jāiet liedēt muguru un iestādīt dažus atsevišķus aitemus.

labilabi, es mācos pozitīvo domāšanu, ja ? vismaz pelni un kaļķis zemē iesūksies un,ja godīgi, nedaudz apliet vajadzēja.

bet ne jau manā vienīgajā brīvdienā...