Šodien ar draudzenēm aizlējāmies līdz tai stadijai, kad jārunā par visu. Par saviem vīriešiem arī. Jocīgi. Tik daudz būtu ko teikt, ko stāstīt par to, cik prātam neaptverami labi ir ar Tevi, bet tajā pašā laikā apziņa, ka nedrīkst, mani aizkavēja. Tā nu es sēdēju visu vakaru klusējot. Kamēr citas gremdējās atmiņās, atcerējās visus piedzīvojumos un pārdzīvojumus, es aizvēru acis un iedomājos, cik labi būtu aiziet gulēt blakus Tev. Sajust patīkamās trīsas izskrienam caur visu manu būtību. Aizmigt ar tikko jaušamu smaidu sejā... Un elpot vienā ritmā līdz aimiegam.
Un kad atgriezos, atkal pievērsos viņām un uzdevu jautājumu - kā jums liekas, vai šoreiz ar jums tas viss ir pa īstam?, jutos nedaudz pārāka, kad visas apklusa.

Ir pagājuši tikai divi gadi, kopš man Tevi vajag. Jā, varbūt esmu savtīga, atzīstos, bet man vajag arī sevi - tādu kāda esmu blakus Tev. Man vajag to sajūtu, ka viss ir tā, kā tam jābūt. Man apnicis cīnīties ar domām par to, ka tā nevajag, ka nav lemts būt, jo es zinu, ka tam nav jēgas, ka tie ir meli. Meli, ar kuriem es cenšos saudzēt pati sevi.
Kad vakar sēdēju Tev blakus, viss manā galvā apklusa, visas tās drūmās, pesimistiskās domas. Kad atvadījāmies un aizgāju prom, sajūta bija kā pamostoties no skaista sapņa. Jocīgi, bet nebija skumji, jo zināju, ka kādu dienu varēšu dzīvot tajā savā perfektajā pasaulē, kur labākie draugie draugi kļūst par... Es nezinu kā to sauc. Vēl ne.

Es Viņu redzēju. Satiku. Paskatījos acīs un pasmaidīju, bet manī iekšā viss vārījās. Un pēc tam nāci Tu. Paskatījies, pasmaidīji, itkā tā būtu kaut kāda pilnīgi normāla situācija. Un es atsmaidīju, itkā man negribētos skriet pie Tevis, sēdēt Tev klēpī un ar savām skropstām kutināt Tavas lūpas.

Un tad, šodien... Atkal Tavs zvans. Nekas nav mainījies. Tu domā, ka man nesāp?

Tu runā par saulrietiem un lēktiem
Par zemapziņu un apziņu
Par mīlestību.

Tu runā
Tik skaisti ietērptās frāzēs
Tikai tas viss ir bez jēgas
Bez satura, bez dziļuma.

Tu runā, kad Tev tas izdevīgi.
Tā nav Tava pārliecība
Vien iekalti vārdi.

Tev patīk izlikties,
Tev patīk
Citu patiesības pārvērst par savējām,
Tev patīk
Atbildību otram uzvelt.

Tu nekad ne pie kā neesi vainīgs,
Viss, ko Tu dari ir tik pareizi
Un Tev šķiet -
Ir tikai Tava patiesība.

Tu jauc Austrumu kultūru
Ar Rietumu
Fiziskās sāpes ar garīgām
Un sevi apliecini
Zinot, ka kādam sāp.

Un Tev nepietiek, ka sāp mazliet
Tev vajag ļoti, ļoti
Līdz otrs raud
Un kliedz dvēsele aiz sāpēm.

Tad Tev ir labi.
Tad Tev ir gandarījums.


___________
Šis vienkārši iepatikās.

Pēc divu nedēļu ilgas pauzes bija tik labi Tevi atkal satikt! atkal sirsniņa mierīga; viss tomēr ir pa vecam un nekas nav mainījies. Nevaru vien sagaidīt brīvdienas, kad varēšu atkal aizmigt un pamosties Tavā siltumā.

BET... Man ir jāizdomā, ko lai Tev saka. Kā lai pareizāk pasaka to, ka negribu vairs tā turpināt, gribu visu vai neko. Man apnicis būt otrajai, es gribu būt pirmā un vienīgā. Apnicis būt vienai un gaidīt. Labāk nekā, nekā tā.

Gribu atdot kādam sevi visu, gribu atļaut kādam ieskatīties tur, kur neviens vēl nekad nav ieskatījies, atļaut kādam izgaismot to tumsu un ieskandināt to klusumu...

taču ticamāks liekas variants, ka Tu mani salauzīsi. Diemžēl.

Pamostos viena, blakus tukšums. Sega auksta, smaržo bezpersoniski - pēc veļas mīkstinātāja, virtuvē neviena nav, pelnutrauks tukšs, tējkannā auksts ūdens, pieklauvēju pie tualetes durvīm, klusums. Visā dzīvoklī tāds klusums, ka griežas ausīs. Eju atpakaļ uz virtuvi. Ha, taisu brokastis vienam cilvēkam (sev), vāru ūdeni vienam cilvēkam (sev), domāju par vienu cilvēku (Tevi). Apsēžos uz palodzes, aizdedzinu cigareti un skatos nekur. Zini, kas manī iekšā tagad ir? Hmmm... TUKtuk, TUKtuk, TUKtukšums. TUKšums. Dzirdi?
Nafig, negribu nekādas brokastis, nekādu tēju. Eju uz vannasistabu, atveru durvis... Manī vēl tāda maza cerība mīt, bet nē, tur arī viss tumšs un kluss. Mazgājos. Klusums.
Klusums.
Klusums.
Nevaru iztrēt tā viena, man vajag Tevi. Kur Tu esi? Sēžu, kā tāda muļķe, dušā un raudu. Tā nav godīgi, sestdienas rīti vienmēr ir bijuši mūsu rīti. Ar pankūkām, cigaretēm, tēju, multenēm un seksu. Un tā visu dienu. Bet šodien es sēžu dušā un raudu, kā tāda muļķe. Kur Tu esi? Nebūs ne pankūkas, ne tēja, ne multenes, ne sekss. Tikai cigaretes. Un daudz. Kur Tu esi?
Kāpēc Tu neatdod man sevi, kā es atdodu sevi Tev? Kāpēc Tu atdod sevi viņai? Viņa arī Tev atdod sevi visu. Nesaprotu, kādā veidā es esmu iepinusies tur pa vidu!? Man žēl viņas, man žēl Tevis... Vai man ir žēl sevis? Nezinu. Jā.

Katrai dienai ir savs vārds.
Es nerunāju par pirmdienu, otrdienu, piektdienu, un tā tālāk.
Tātad, šodien manu dienu sauc sāpes. Tajā brīdī, kad liekas, ka diena varbūt tomēr būs daudz maz izdevusies, es ieraugu kaut ko tādu, kas momentā liek saskriet asarām manās acīs. Čau, kā ar pannu pa pieri.
Viens. Divi. Trīs. Un Tu esi brīvs. Un nevienam nevajadzīgs. Ej mājās.

Sveiks, mīļais. Kā iet, mīļais? O, man prieks par Tevi, mīļais! Tu gribi zināt, kāpēc es Tevi visu laiku saucu par mīļo, mīļais? Jo man Tevis pietrūka. Un Tu esi mīļš. Un skaists. Un labs. Nē, vismīļākais, visskaistākais, vislabākais. Hā, nē, varbūt ne gluži visā pasaulē, bet no visiem, ko esmu pazinusi. Jā, savā ziņā var teikt arī visā pasaulē. Visā MANĀ pasaulē. Es ceru, ka Tev ar to pietiek? Nē, to es neteikšu skaļi, negribu zināt atbildi.
Zināji, ka vienmēr, kad dzirdu vai lasu Tavu vārdu, manī iekšā viss nodreb? Kāpēc? Nezinu. Bet jā, tās ir tādas patīkamas trīsas, tāpat kā dzirdot vārdus laime, prieks, brīvdiena, atpūta, saldumi. Vārds, Uzvārds. Mmm. Mīļais.
Man kaut kā liekas, ka šoreiz ir labāk nekā visās pagājušajās reizēs, nē? Varbūt tāpēc, ka es Tevi gribu vairāk nekā jebkad. Katru brīdi, kad esmu viena, Tavu trūkumu izjūtu kā asu sāpi. Jā, man sāp. Un vēl vairāk man sāp, kad iedomājos, ko Tu tagad dari. Viņai blakus. Vai varbūt pat virsū. Vai apakšā. Nu, vienalga. Au!
Tu prasi, kā es domāju izturēt visu vasaru bez Tevis. Kā, kā...? Es nedomāju, tā ir vieglāk. Dzīvosim - redzēsim. Bet būs sāpīgi, es jau tagad jūtu. Au! Katru minūti izjutīšu kā stundu uz moku rata. Bet neuztraucies par ani, mīļais, es esmu stipra. Protams, ka Tu par to nešaubies, ne jau visas varētu izturēt kaut pusi no tā, ko es esmu pārdzīvojusi. Au...
Gribētos zināt, vai Tu kādreiz domā par mani, kad esi ar viņu? Un otrādāk. Bet man kauns prasīt. Un ir dažas lietas, ko labāk nezināt, labāk izdomāt pašai savu īstenību.
Nu labi, mīļais. Saldu dusu, mīļais! Lai Tev rīt skaista diena, mīļais! Ē, mīļais, paskaties uz mani. Tev ir skaistas acis!

Manī iekšā ir miers. Tā vispār ir tāda savāda sajūta un man nedaudz nepatīk. Bet dažreiz jau vajag arī tā. Miers, miegs, maigs, mīļš, mīla, mīlestība, pārestība, leave out all the rest.
Kas Tev patīk labāk - tagadne, nākotne vai pagātne? Man pagātne, vēsture, jo viss kas ir bijis, ir izbijis. Visas bailes, šaubas, sāpes, kritumi un kāpumi - tas viss ir beidzies un tagad es to varu atcerēties ar smaidu uz lūpām, varu pasmīnēt par tā laika vientiesību, naivumu un visu pārējo. Tā laika problēmas tagad liekas tik sīkas un nenozīmīgas! Es ceru, ka pēc laika arī viss, kas pašlaik man šķiet tik drausmīgs un neatrisināms, liksies smieklīgs. Nē, nevis 'es ceru', bet es zinu, ka tā BŪS.
Reizēm es mīlu savus draugus. Par to, ka varu mācīties no viņu kļūdām, par to, ka viņi atļauj man viņus pamācīt un, kā izsktās, uzskata manu viedokli par pietiekami svarīgu, lai to ņemtu vērā. Man prieks par to. Reizēm domāju, kāpēc viņa tā un kāpēc viņa šitā, bet tad atkal saprotu, ka es tajā vecumā darīju vēl lielākas muļķības, un nebija neviena, kas mani pamācītu. Viņai esmu es. Un es uzskatu, ka mans pienākums ir dot viņai padomus, jo vairāk, jo labāk. Pilnīgi skaidrs ir tas, ka viņa visos tajos neieklausīsies, taču arī tas ir labi, jo kaut kas taču ir jāpiedzīvo un jāpārdzīvo. Izvairīties no kļūdām, sāpēm, nav iespējams, tā ir neatņemama dzīves sastāvdaļa tāpat kā zeme un gaiss, gaiss un ūdens, maize un piens, cigaretes un uguns, tēvs un māte... Nu, esmu pārliecināta, ka Tu saprati jau pēc pirmā salīdzinājuma.

Man reizēm ir bail pašai no sevis. Es sevi biedēju. Un reizēm liekas, ka es nemaz neesmu es. Tu nesaproti, jūs nesaprotat, viņi/viņas nesaprot. Un es par to nebrīnos, jo jūs vispār neko nesaprotat. Varbūt ne visi, neapvainojies. Bet domāju Tu man piekritīsi, ka daudzi.
Es stāvu uz dzelzceļa tilta, pārliekusies pāri margām un domāju. Varbūt nolekt? Tad nokritīšu, izslēgšos un man pāri pārbrauks vilciens. Un viss - tik vienkārši. Vairs nekādas skolas, draugu, ģimenes, atā nākotnes sapņiem, neizmantotām iespējām. Iztēlojos, kas nāks uz manām bērēm, kas pārdzīvos visvairāk? Kas nāks pie manis ciemos uz kapiem? Kurš pēc nedēļas jau aizmirsīs? Bet nē, es atjēdzos, vēl nav mans laiks. Es vēl tik daudz ko nesaprotu, esmu piedzīvojusi un pārdzīvojusi pārāk maz, lai tā vienkārši aizietu, pati no savas gribas. Ja miršu tagad, nākošajā dzīvē man būs pārāk maza pieredze. Es tomēr vēl gribu elpot. Tevi.
Un tad man kāds pienāk klāt un ar savu stulbo vāvuļošanu iztraucē manas pārdomas. Es domāju, varbūt nogrūst viņu? Haha, muļķi, tad varbūt tu sapratīsi, ka tas, kā uz tevi šodien tas un tas paskatījās, kā kurš bija saģērbies un tamlīdzīgas problēmas NAV svarīgas. Vai Tu maz apzinies, ka viena MANA kustība un TU vari būt pagalam? Un tavi pēdējie vārdi būs, bļe kā es vakar piepisu mūli, pizģets. Un vai vari iedomāties, kāda sejas izteiksme Tavās bērēs būs Tavai mātei, kad citēšu tos? Ha. Domā ko runā. Grūti noturēties. Ja ne nogrūst no tilta, tad vismaz iepļaukāt tādu cilvēku vajadzētu gan.

Es elpoju Tevi.
Tava smarža manos matos, manās drēbēs, uz manas ādas, manī. Aizveru acis, ieslidinu rokas Tavos matos, aiz Tava krekla, sajūtu Tavas ādas siltumu. Es varētu tā sēdēt un elpot Tevi mūžīgi. Un Tu tikai sēdētu un skatītos tālumā. reizēm es Tev atļautu uzpīpēt. Man patīk kā Tu pīpē - Tev piestāv. Patiesībā, Tev piestāv viss - smieties, raudāt, gulēt, ēst, elpot, skatīties stulbas filmas, nezvanīt man, zvanīt man, piekāst mani un pēc tam ar pāris vārdiem atkal likt man Tevi mīlēt. Jā, piestāv. Ha, izklausās pēc mazas meitenes rozā murgiem. Bet varbūt arī es tāda esmu, maza muļķīte ar rozā okulāriem uz acīm.
Ko Tu domā darīt, es prasu. Viņš pagriežās pret mani, paskatās manī ar savām zilajām acīm, pasmaida. Es būšu Tavs, viņš saka. Un laimīga asara nobirst pār manu vaigu, jo tas ir viss, ko es gribu dzirdēt, man vienalga par visu pārējo.
Pamostos. Sapnis. Nevienam nestāstīšu, lai piepildās.
Es elpoju Tevi.

Es guļu dārzā uz soliņa, skatos debesīs. Izskatās, ka tulīt līs - jo labāk. Gribu, lai līst, lai lietus aizskalo prom visu, kas ir manā galvā, visus vecos pārdzīvojumus, zaudējumus, pāridarījumus un - arī labo. Jo kāda jēga gan no tā visa labā, kas ir bijis, ja Tu pats lieliski apzinies, ka tā vairs nebūs nekad? Labāk sākt visu no nulles, tad sajūta būtu kā pirmajā reizē, nebūtu tādas domas - ir bijis labāk.
Noplūcu vienu no koši sarkanajām puķēm, kas aug blakus, piespiežu pie deguna. Smaržo. Tik saldi, patīkami. Kutinu ar to savas lūpas. Tulpes ziedlapas ir tik maigas... Un šajā brīdī es mīlu šo puķi. Par to, ka viņa ir tik maiga, smaržo visiem, pat nepazīstot, nezinot mūsu sliktās īpašībās, nezinot, ka nemākam mīlēt un kur nu vēl saudzēt.
Maigums ir liels retums. Tas vienkārši ir vai nav, tam nav mērķa, tas rod gandarījumu no tā vien, ka pastāv, no prieka, no mīlestības, no glāstiem un pieskārieniem. Un arī māka mīlēt ir liels retums, tas ir kaut kas līdzīgs talantam, kas piemīt tikai retumam. Cilvēkus jāmāk pieņemt ar visiem viņa trūkumiem, jābūt nesavtīgam un lepnam par otru, jāveicina otrā sevis pieņemšana. Diez, to var iemācīties? Es ceru, ka jā, jo sevī nekādas tamlīdzīgas īpašības neesmu manījusi. Varbūt ar laiku?
Paceļu tulpi pret tumši zilajām negaisa debesīm. Burvīgs kontrasts - tumši zils ar sarkanu. Tā puķe ir skaista!
Un pēkšņi mani pārņem milzīgas dusmas, es arī tā gribu! Gribu mīlēt, pieglausties pie kāda lūpām, smaržot tikai viņam, izskatīties skaisti pat uz negaisa fona. Izrauju tulpei vienu ziedlapu. Hā, nu vairs Tu neesi tik skaista. Tu esi nepilnīga. Izrauju nākamo lapiņu. Tu esi krople. Redzi, pietiek ar vienu manas rokas kustību, lai tevis vairs nebūtu. Ar cilvēkiem nav tik viegli. Mani nebūtu tik viegli iznīcināt, es turētos pretī. Un kur tagad ir tavs maigums? Saņurcu visas lapas savā saujā, pasmaržoju... Nekā, tikai pēc zāles. Bet zini, puķīt, tagad tu man patīc labāk. Tu vairs neesi tāda, kā tavas pārējās tulpes, Tu esi savādāka, vismaz ar kaut ko atšķiries.
Šodienai laikam pietiks. Es eju mājās.


_______________________________
I`m on the outside. I`m looking in. I can see through you. See your true colors. 'Cause inside you`re ugly. You`re ugly like me. I can see through you. See to the real you.

laimes smarža un prieka asara, sekundi ilgas pastaigas mākoņos, silta elpa aukstā laikā un vēsas plaukstas karstā dienā, sarunas klusumā un klusums ikdienas troksnī, pilsēta naktī un nakts pilsētā, miers, klusums un stāsti ar laimīgām beigām, 90% ziņkārības, pasaule krusas graudiņa lielumā un debesis ceriņu krāsā, vēlreiz - nekad, itkā netīšām.
1 diena, lai iemīlētu to.

Es nejūtu pilnīgi neko, tikai sirdi, kas izpletusies pa visu manu ķermeni un ir pilna ar Viņu.
Skaties man acīs! It kā starp mums nebūtu vietas nekam citam, starp mums nav vietas pat pasaulei, starp mums nav ne mazākās spraudziņas.
Tu esi mans. Tikai te un tagad. Žēl tikai, ka Tu pats to nemaz nezini.

Nu nav iespējams, ka viens cilvēks manī var radīt tāādas sajūtas! Tas ir viss kopā, mīlestība, (?) skumjas par to, ka gribētos, lai viss ir savādāk, prieks, ka vismaz ir kaut kas!, utt.
Es nezinu kā būs, un man ir bail, ka nekā nebūs. Es esmu es, un lai kāds mani izprastu, tur vajag daudz pacietības un patiešām lielu vēlēšanos.
Lai arī cik tas viss skaisti (īstenībā jau nemaz nav tik skaisti) nebūtu, domāju, ka šoreiz būs tāpat kā citās reizēs - es palikšu viena, gaidot un cerot. Muļķīte.
Un esmu pilnīgi pārliecināta, ka mana vakardienas teorija ir pilnīgi pareiza - negribu nevienu citu, man vajag viņu, nevienam nav izdevies uz mani atstāt tik lielu iespaidu, neviens nemāk tā, kā viņš, aaahhh... And here we go again!


_____________
And what I am to you
Is not what you mean to me

Nesaprotu, kas ar mani notiek... Jau atkal es nepārtraukti domāju par kādu vīrieti (un, lai cik jocīgi tas varbūt neliktos - pirms pāris dienām domāju par pavisam citu) un nevaru sagaidīt, kad viņš man pazvanīs.
Vēlos, kaut viss būtu savādāk. Zini, man jāatzīstas. Viņam ir draudzene. Bieži vien aizdomājos, kā tad tur īsti ir - vai nu viņš ir 'mauka' un es neesmu viņam tāda vienīgā 'halftime lover', vai arī tomēr starp mums ir kaut kas vairāk, viņš domā, ka esmu īpaša...
Un tā viņa smarža... Vienkārši - ideāla. Tikko sēdēju, un pilnīgi likās, ka to jūtu..! Mm.

Ja tā padomā - varbūt iemesls, kāpēc jau gandrīz gadu es ne ar vienu nevaru izveidot nopietnas, stabilas attiecības, kas ilgtu vairāk par divām nedēļām, ir tieši viņš?! Jo gribu būt pieejama katrā brīdī, kad viņš tomēr atcerēsies par mani un pazvanīs. Varbūt es visus vīriešus, ar kuriem iepazīstos, zemapziņā salīdzinu ar viņu un nospriežu, ka Viņš tomēr ir labāks un turpinu naivi cerēt, ka kādu dienu viņš man piezvanīs un... Un? Es nemaz nezinu, ko ceru dzirdēt, tik ļoti jau esmu apradusi ar visu šo situāciju.

_________
Palika nedaudz skumji.

Māmiņdiena? Hahā, fakjū end hev a nais dei. Pēc tā visa, ko pēdējo mēnešu laikā esmu dzirdējusi no savas mātes - paldies, man neko no tevis nevajag, ja Tu nevēlies būt mana māte, man nav ne mazākās intereses būt tavai meitai. Fakjū vēlreiz.


Vakar otro dienu pēc kārtas pavadīju jaunā, patīkamā kompānijā. Plus vēl - tur bija viens man ļoti patīkams cilvēks, ar kuru man vienmēr ir bijis ļoti patīkami komunicēt, un viņā ir kaut kas tāds... Nezinu, neaprakstāms, kaut kas tāds, kas mani piesaista. Arī šoreiz, pēc kopā pavadītajiem vakariem, atnākot mājās, ar patiku atcerējos visu, kas bijis starp mums pagājušā (gandrīz) gada laikā. Un neslēpu sajūsmu, kad saņēmu no viņa īsziņu ar aicinājumu kopīgi pavadīt arī trešo vakaru. ^_^
Taču, lai cik skaisti tas viss neliktos, zinu, ka, iespējams, pēc šī vakara atkal vairākas nedēļas neko nedzirdēšu no viņa. Tāds nu viņš ir, esmu jau nedaudz pieradusi pie tā. Žēl, protams, ka tā, bet nu - labāk tā, nekā nekā.

Beidzot esmu atradusi kādu daudz maz interesantu grāmatu. Beidzot vismaz ar prieku nāku mājās, zinu, ka viņa mani sagaidīs un izklaidēs vismaz pāris stundu dienā. Man par lielu pārsteigumu, grāmatas autore ir latviete - parasti visai noraidoši izturos pret LV autoru darbiem, bet šoreiz... Man patīk! [ Inga Žolude - Silta Zeme]

_______________
Piederēt sev!

Manī bija tāda cerība, ka varbūt šoreiz viss būs nedaudz savādāk, taču viss bija tieši tā par kā parasti un pēc tam no rīta - ne zvana, ne sms. Tiešām neviens nesaprot, ka man tas viss fiziskais (es domāju - sekss) ir galīgi pie vienas vietas? Galvenais ir sajust, ka esmu gribēta, mīlēta, vajadzīga...
You need someone special to forget someone special. Tad jau laikam šis nebija tik īpašs, jo man prātā vēl joprojām Viņš. Pat negribās viņu satikt, jo man bail, ka ieraugot viņu nesavaldīšu sevi un izdarīšu kaut ko ļoti stulbu, muļķīgu.


Šodien sapratu, ka tiešām gribu pabeigt skolu ar labām atzīmēm. Un es gribu, lai citi zin, ka esmu gudra, ka varu daudz ko sasniegt. Pašlaik izskatās, ka lielākā daļa man pazīstamo cilvēku uzskata, ka esmu no tām meitenēm, kas cer nocopēt kādu bagātnieku - smukulīti un dzīvot viņam uz kakla. Nē, mīļie, es ļoti labprāt dzīvotu viena un arī bērnu audzinātu viena, man nav vajadzīgs vīrietis un nauda, lai justos labi.

Vai tā varētu būt, ka vien skatoties uz kādu cilvēku, Tu jūti, ka jūs varētu kļūt par labiem draugiem? Man šodien tā notika... Nepazīstu to cilvēku it nemaz, bet gribētos. Vērojot to meiteni, secināju, ka vispār viņa varētu būt diezgan līdzīga man. Nezinu, varbūt tās ir tikai stulbas iedomas.
Bet patiesībā - man tiešām ļoti pietrūkst kāda drauga, kas pastāvīgi neuzturētos mana draugu bara sabiedrībā. Tad vismaz es kādam varētu izstāstīt savus īstos pārdzīvojumus, kuri, godīgi sakot, lēnām mani smacē nost.
Vakar atkal satiku viņu - to, pie kura manas domas argriežas atkal un atkal. Žēl, ka divatā mēs bijām tikai pāris minūtes, bet ar to pietika. Taču sāk likties, ka viņš nejūt gluži to pašu ko es, lai gan iespējams, ka viņš gluži vienkārši viņas neizrāda.

Prieks, ka vismaz skolā man iet labi. Vēl tikai nedēļa palikusi. :)


___________________

Ill not feel no fear
Cause Im not really here
Im nowhere near here

Un vēl - man tik ļoti sāp kakls, ka nevaru pat iepīpēt! ;(