Es Viņu redzēju. Satiku. Paskatījos acīs un pasmaidīju, bet manī iekšā viss vārījās. Un pēc tam nāci Tu. Paskatījies, pasmaidīji, itkā tā būtu kaut kāda pilnīgi normāla situācija. Un es atsmaidīju, itkā man negribētos skriet pie Tevis, sēdēt Tev klēpī un ar savām skropstām kutināt Tavas lūpas.

Un tad, šodien... Atkal Tavs zvans. Nekas nav mainījies. Tu domā, ka man nesāp?