Nesaprotu, kas ar mani notiek... Jau atkal es nepārtraukti domāju par kādu vīrieti (un, lai cik jocīgi tas varbūt neliktos - pirms pāris dienām domāju par pavisam citu) un nevaru sagaidīt, kad viņš man pazvanīs.
Vēlos, kaut viss būtu savādāk. Zini, man jāatzīstas. Viņam ir draudzene. Bieži vien aizdomājos, kā tad tur īsti ir - vai nu viņš ir 'mauka' un es neesmu viņam tāda vienīgā 'halftime lover', vai arī tomēr starp mums ir kaut kas vairāk, viņš domā, ka esmu īpaša...
Un tā viņa smarža... Vienkārši - ideāla. Tikko sēdēju, un pilnīgi likās, ka to jūtu..! Mm.

Ja tā padomā - varbūt iemesls, kāpēc jau gandrīz gadu es ne ar vienu nevaru izveidot nopietnas, stabilas attiecības, kas ilgtu vairāk par divām nedēļām, ir tieši viņš?! Jo gribu būt pieejama katrā brīdī, kad viņš tomēr atcerēsies par mani un pazvanīs. Varbūt es visus vīriešus, ar kuriem iepazīstos, zemapziņā salīdzinu ar viņu un nospriežu, ka Viņš tomēr ir labāks un turpinu naivi cerēt, ka kādu dienu viņš man piezvanīs un... Un? Es nemaz nezinu, ko ceru dzirdēt, tik ļoti jau esmu apradusi ar visu šo situāciju.

_________
Palika nedaudz skumji.