Šodien ar draudzenēm aizlējāmies līdz tai stadijai, kad jārunā par visu. Par saviem vīriešiem arī. Jocīgi. Tik daudz būtu ko teikt, ko stāstīt par to, cik prātam neaptverami labi ir ar Tevi, bet tajā pašā laikā apziņa, ka nedrīkst, mani aizkavēja. Tā nu es sēdēju visu vakaru klusējot. Kamēr citas gremdējās atmiņās, atcerējās visus piedzīvojumos un pārdzīvojumus, es aizvēru acis un iedomājos, cik labi būtu aiziet gulēt blakus Tev. Sajust patīkamās trīsas izskrienam caur visu manu būtību. Aizmigt ar tikko jaušamu smaidu sejā... Un elpot vienā ritmā līdz aimiegam.
Un kad atgriezos, atkal pievērsos viņām un uzdevu jautājumu - kā jums liekas, vai šoreiz ar jums tas viss ir pa īstam?, jutos nedaudz pārāka, kad visas apklusa.