Pamostos viena, blakus tukšums. Sega auksta, smaržo bezpersoniski - pēc veļas mīkstinātāja, virtuvē neviena nav, pelnutrauks tukšs, tējkannā auksts ūdens, pieklauvēju pie tualetes durvīm, klusums. Visā dzīvoklī tāds klusums, ka griežas ausīs. Eju atpakaļ uz virtuvi. Ha, taisu brokastis vienam cilvēkam (sev), vāru ūdeni vienam cilvēkam (sev), domāju par vienu cilvēku (Tevi). Apsēžos uz palodzes, aizdedzinu cigareti un skatos nekur. Zini, kas manī iekšā tagad ir? Hmmm... TUKtuk, TUKtuk, TUKtukšums. TUKšums. Dzirdi?
Nafig, negribu nekādas brokastis, nekādu tēju. Eju uz vannasistabu, atveru durvis... Manī vēl tāda maza cerība mīt, bet nē, tur arī viss tumšs un kluss. Mazgājos. Klusums.
Klusums.
Klusums.
Nevaru iztrēt tā viena, man vajag Tevi. Kur Tu esi? Sēžu, kā tāda muļķe, dušā un raudu. Tā nav godīgi, sestdienas rīti vienmēr ir bijuši mūsu rīti. Ar pankūkām, cigaretēm, tēju, multenēm un seksu. Un tā visu dienu. Bet šodien es sēžu dušā un raudu, kā tāda muļķe. Kur Tu esi? Nebūs ne pankūkas, ne tēja, ne multenes, ne sekss. Tikai cigaretes. Un daudz. Kur Tu esi?
Kāpēc Tu neatdod man sevi, kā es atdodu sevi Tev? Kāpēc Tu atdod sevi viņai? Viņa arī Tev atdod sevi visu. Nesaprotu, kādā veidā es esmu iepinusies tur pa vidu!? Man žēl viņas, man žēl Tevis... Vai man ir žēl sevis? Nezinu. Jā.