Man reizēm ir bail pašai no sevis. Es sevi biedēju. Un reizēm liekas, ka es nemaz neesmu es. Tu nesaproti, jūs nesaprotat, viņi/viņas nesaprot. Un es par to nebrīnos, jo jūs vispār neko nesaprotat. Varbūt ne visi, neapvainojies. Bet domāju Tu man piekritīsi, ka daudzi.
Es stāvu uz dzelzceļa tilta, pārliekusies pāri margām un domāju. Varbūt nolekt? Tad nokritīšu, izslēgšos un man pāri pārbrauks vilciens. Un viss - tik vienkārši. Vairs nekādas skolas, draugu, ģimenes, atā nākotnes sapņiem, neizmantotām iespējām. Iztēlojos, kas nāks uz manām bērēm, kas pārdzīvos visvairāk? Kas nāks pie manis ciemos uz kapiem? Kurš pēc nedēļas jau aizmirsīs? Bet nē, es atjēdzos, vēl nav mans laiks. Es vēl tik daudz ko nesaprotu, esmu piedzīvojusi un pārdzīvojusi pārāk maz, lai tā vienkārši aizietu, pati no savas gribas. Ja miršu tagad, nākošajā dzīvē man būs pārāk maza pieredze. Es tomēr vēl gribu elpot. Tevi.
Un tad man kāds pienāk klāt un ar savu stulbo vāvuļošanu iztraucē manas pārdomas. Es domāju, varbūt nogrūst viņu? Haha, muļķi, tad varbūt tu sapratīsi, ka tas, kā uz tevi šodien tas un tas paskatījās, kā kurš bija saģērbies un tamlīdzīgas problēmas NAV svarīgas. Vai Tu maz apzinies, ka viena MANA kustība un TU vari būt pagalam? Un tavi pēdējie vārdi būs, bļe kā es vakar piepisu mūli, pizģets. Un vai vari iedomāties, kāda sejas izteiksme Tavās bērēs būs Tavai mātei, kad citēšu tos? Ha. Domā ko runā. Grūti noturēties. Ja ne nogrūst no tilta, tad vismaz iepļaukāt tādu cilvēku vajadzētu gan.