Sveiks, mīļais. Kā iet, mīļais? O, man prieks par Tevi, mīļais! Tu gribi zināt, kāpēc es Tevi visu laiku saucu par mīļo, mīļais? Jo man Tevis pietrūka. Un Tu esi mīļš. Un skaists. Un labs. Nē, vismīļākais, visskaistākais, vislabākais. Hā, nē, varbūt ne gluži visā pasaulē, bet no visiem, ko esmu pazinusi. Jā, savā ziņā var teikt arī visā pasaulē. Visā MANĀ pasaulē. Es ceru, ka Tev ar to pietiek? Nē, to es neteikšu skaļi, negribu zināt atbildi.
Zināji, ka vienmēr, kad dzirdu vai lasu Tavu vārdu, manī iekšā viss nodreb? Kāpēc? Nezinu. Bet jā, tās ir tādas patīkamas trīsas, tāpat kā dzirdot vārdus laime, prieks, brīvdiena, atpūta, saldumi. Vārds, Uzvārds. Mmm. Mīļais.
Man kaut kā liekas, ka šoreiz ir labāk nekā visās pagājušajās reizēs, nē? Varbūt tāpēc, ka es Tevi gribu vairāk nekā jebkad. Katru brīdi, kad esmu viena, Tavu trūkumu izjūtu kā asu sāpi. Jā, man sāp. Un vēl vairāk man sāp, kad iedomājos, ko Tu tagad dari. Viņai blakus. Vai varbūt pat virsū. Vai apakšā. Nu, vienalga. Au!
Tu prasi, kā es domāju izturēt visu vasaru bez Tevis. Kā, kā...? Es nedomāju, tā ir vieglāk. Dzīvosim - redzēsim. Bet būs sāpīgi, es jau tagad jūtu. Au! Katru minūti izjutīšu kā stundu uz moku rata. Bet neuztraucies par ani, mīļais, es esmu stipra. Protams, ka Tu par to nešaubies, ne jau visas varētu izturēt kaut pusi no tā, ko es esmu pārdzīvojusi. Au...
Gribētos zināt, vai Tu kādreiz domā par mani, kad esi ar viņu? Un otrādāk. Bet man kauns prasīt. Un ir dažas lietas, ko labāk nezināt, labāk izdomāt pašai savu īstenību.
Nu labi, mīļais. Saldu dusu, mīļais! Lai Tev rīt skaista diena, mīļais! Ē, mīļais, paskaties uz mani. Tev ir skaistas acis!