| Šeit man būs jāpadalās ar kādu ļoti personīgu stāstu, kurš nav intīms, vienkārši tas ir kas tāds, par ko gribētos pastāstīt Cibai kā tādam gadījuma ceļabiedram vilciena kupejā.
Pavisam agros tīņa gados man bija bāls un rudmatains draugs, kurš dzīvoja mājā pretī. Mēs pavadījām praktiski visu brīvo laiku kopā: braucām pie viņa uz vasarnīcu, ķērām samus strautā, iztēlojāmies ka esam roboti no citas planētas, gājām satikt viens otru uz skolu pēc stundām, tecinājām bērzu sulu, slēpāmies no viņa mātes dusmām un pat slimojām kopā. Tad atnāca liktenīgais gads, kad man bija jāaizbrauc no bērnības dzīvesvietas un mūsu draudzībai pienāca beigas. Viņa vecmamma pēc kāda laika uzrakstīja vēstuli, ka, redz, draugs neko neēdot, ir kļuvis gluži dzeltens un ir galīgi jocīgs. Viņa esot izgājusi ārā, atradusi mazdēlu uz soliņa ar dzeltenu seju un dzeltenām rokām. Aizveda uz slimnīcu. Viņai esot lielas bažas par viņa veselību.
Vēlāk, kad atgriezos Latvijā, mēģināju viņu atrast un atradu arī. Viņš mani nepazina, vai izlikās nepazīdam un kad centos uzrunāt gāja projām ne vārda neteikdams. Vienreiz viņš piezvanīja pie mājas durvīm un pajautāja kaut kādu pilnīgu nejēdzību. Man šķita, ka viņam ir aizbraucis jumts vai viņš ir sanarkojies un es viņu padzinu projām. Kopš tā laika neesmu viņu ne redzējis, ne dzirdējis, bet paskat nu, saņēmu Sejasgrāmatas uzaicinājumu. Paskatījos profilu, sapratu, ka kopīgas valodas mums vairs nekad nebūs un te man būs jāliek tam stāstam punkts. |