Vai hierarhija un bosings darba vietās tiešām ir tik traki kā grāmatā "Bailes un trīsas", kura esot tak balstīta patiesos notikumos? Grāmata anotācijā bija aprakstīta kā jautra, bet beigaas jau vairs smiekli nenāca.
Mēģināšu atcerēties autori, tā bija jauna sieviete, diplomātiskā dienesta darbinieku meita, kura Japānā bija uzaugusi, bet tad izauga un mēģināja iestāties darbā, un kā nu viņai negāja.


Vai kāds atcerās kā padomju laikos un nedaudz pēc tiem runāja par Vidusāzijas iemītniekiem? Tas bija tāds paviršs skatiens no augšas, kur katram eiropioīdam bija morālas tiesības norādīt tiem turkmēņiem vai tadžikiem kā civilizētam cilvēkam ir jārīkojas, kā jāstrādā un kā jādomā.
Taisnību sakot, Japānā attieksme pret ārzemniekiem ir analoģiska. Pret Āzijas ārzemniekiem tā ir universāla, tikai retais viņus uztver adekvāti, bet pret eiropiešiem tur ir variācijas uz abām pusēm, bet arī tikai retais uztver eiropiešus kā vienlīdzīgus.

Tā attieksme ir labi redzama darbavietās: ārzemnieks ir instruments, ārzemnieks strādā japānim par labu un ārzemnieka vieta ir pie darbagalda, jo no vadības un citām smalkām matērijām viņš neko nesaprot. Tās attieksmes manifestācija bija nesenais likums par ārzemju mācekļu pieņemšanu; tas ir, jauni cilvēki no Ķīnas un Vjetnamas atbrauc uz Japānu un strādā veikalā par kasieriem, par divreiz mazāku algu. Oficiālā ideja bija tāda, ka tie vēlāk atgriezīsies savās valstīs un tur varēs pielietot unikālās kasiera darba zināšanas, atvērt savus kasieru uzņēmumus un ņemt dalību valsts maršam uz uzplaukuma pusi. To visu vēl ļaunāku padara melnum melns zināšanu trūkums par jebkādu pasauli ārpus Japānas un uzskatu, ka Japānas modus operandi, Japānas domāšanas veids un manieres ir paši par sevi saprotami un, protams, analoģiski ar izpratni par civilizēto pasauli. Šeit daudziem būs "paga, bet Eiropā taču bieži ir tāpat!". Tieši tā, Eiropā mēdz būt tāpat, bet tas nemazina problēmas nopietnumu.

Kad aizgāju no savas pirmās darbavietas Japānā, tas bija ne tikai pragmatisks lēmums, bet arī emocionāls lēmums, kas man ir liels retums. Man likās, ka ja šefs nebija pajautājis vai esmu dzīvs pēc 11. marta zemestrīces, ja šefs uzskatīja, ka aizbraukt uz Krieviju uz divām dienām nokārtot firmas dokumentus skaitās atvaļinājums, ja šefs mani centās pārliecināt, ka veļasmašīna man nav vajadzīga, jo tikpat labi var mazgāt drēbes koinlāndrijos, tad tā šefa attieksme nebija pārāk cilvēcīga. Kad stāstīju viņam par aiziešanu, viņš teica, ka japāņi esot ļauni un man darīs pāri, bet pie viņa firmā es būtu tikpat pasargāts... Aizgāju arī un par to nenožēloju.

Padomijas, Latvijas, Baltkrievijas un Krievijas pieredze man deva visai sīkstu ādu, tāpēc japāņu uzbraucieni nav tik sāpīgi kā augstākminētās grāmatas varonei, bet jokainas lietas gadās joprojām.

Strādāju vadošā amatā, bet katrs jauns darbinieks kurš atnāk komandā, sākumā sāk kārtot prioritātes. Parasti tā ir vai nu cenšanās kļūt par tādu kā vēstnieku starp "to ārzemnieku" un klientiem, vai arī pa taisno kāds sāk man stāstīt kādu darbiņu viņi gribētu lai es izdaru, lai tie varētu tā darba rezultātus ielikt savā atskaitē. Ņemot visus Japānas plusus, attieksme pret ārzemnieku pārāk bieži ir attieksme pret darba lopu, pat tad, ja tiek ignorēta uzņēmuma hierarhija. Tie ir skarbi vārdi, bet tie ir jāsaka. Ja ārzemnieks ir mīkstmiesis bez biezas ādas, ragiem un zobiem, tad katrs ārzemnieks būs iemīdīts sabiedrības zemākajos slāņos un tur arī paliks. Tādu, diemžēl, ir daudz.

Nu un, piedevām, jāmin, ka sieviete šeit vienmēr ir zemākas kārtas dzīvnieks, tāpēc attieksme pret ārzemnieci sievieti būs ļaunāka par attieksmi pret ārzemnieku vīrieti. Tas ir atsevišķš, ļoti plašs temats, bet īsumā ir tā, ka sieviešu segregācija sākas vēl izglītības fāzē. Daudzās, ja ne visās universitātēs sievietēm ir jāsavāc vairāk punktu lai tiktu iekšā, daudzās darbavietās sieviete ir mazāk vēlama, jo tai ir "vajadzības" un tā tālāk un tamlīdzīgi. Manam universitātes pētījumam tas bija sekundārais temats un es joprojām pēc tā nevaru atjēgties. Esmu stāvā sajūsmā par Japānas sievietēm. Ne jau skaistuma ziņā, bet par viņu spēju šajā vidē dzīvot. Bet tās, kuras tiek augstāk, ir apbrīna vērtas un parasti ir daudz spējīgākas un gudrākas par vīriešu pārstāvjiem tajā pašā sociālajā slānī.

Bet jā, ar laiku man šī cīņa apniks un gribēsies ko mierīgāku, tad, laikam, migrēšu no Japānas projām.