Ceturtdien lekcijā uzstājās studenti ar dažādām prezentācijām, viena no tām man lika aizdomāties. Ne jau par skype, par kuru bija prezentācija, bet gan par notikumu un nejaušību virkni, kas mūs noved tur kur mēs tagad esam. Pastāstīšu nedaudz sīkāk. 2007.gada 16.,17. augustā nedarbojās skype. Es atceros to vakaru. Tā kā nedarbojās skype, tika meklēti alternatīvi saziņas līdzekļi, un tad es pirmo reizi "interneta adrešu laukā" ievadīju "cf.lv", ja runājam detalizētāk, tad tajā vakarā es iepazinos ar cf.lv čatu. Vēlāk pievērsu uzmanību blogu sadaļai, kādu laiku biju vērotāja statusā. Tad nolēmu, ka jāreģistrē jauns lietotājvārds un jāsāk savas gaitas tur. Veidojās virtuālā saziņa, komunikācija, atkarība no blogošanas. Nezinu, cik ilgi es tur biju - varbūt pāris gadus. Tad arī cf.lv pazuda, un kā liecina novēroju - uz pavisam. Pa to esības laiku dibinājās kontakti, ar vienu no cfiešiem gadījās sataureņoties, tikties, jumtam tikt nonestam. Un tā nu jau divus gadus esam kopā, ir kaķis, es studēju datorzinātnes.
   Ko es ar to visu gribu pateikt? Šo notikumu virkni, līdz ar to manu dzīves ceļu, viegli varēja izjaukt kāds no iztrūkstošiem ķēdes posmiem jeb "pagrieziena punktiem" - skype nojukšana, tā laikā toppersonas spožā ideja izmantot cf saziņai, reģistrēšanās, komunicēšanās, skype kontaktu apmaiņa, galu galā es varēju nemaz nepazīt to personu, kura pateica par cf. Un tā varētu turpināt ilgi un dikti.
   Nekad nevar zināt, kurš sīks notikums jūs ir ievirzījis tur, kur jūs tagad esat. Varbūt par pagrieziena punktu kalpo nokavēts tramvajs vai pazaudētā pildspalva.
Patiesībā par to visu es aizdomājos jau kādu laiku iepriekš, vienīgi prezentācija lika atkal pārcilāt savas domas, un man sagribējās tās iemūžināt te.

Taisiet bekapus, mīļie, ja nu gadījumā (tfu, tfu) arī klabs kādu dienu pazūd.