Albion

šodien staigāju gar daugavmalu un uzberzu tulznu uz pēdas, bet ne par tulznu un arī ne par ļoti daudzajiem gulbjiem, kurus cilvēki ir līdz nelabumam pārbarojuši.

tur staigājās daudz dažādu cilvēku, bet liels īpatsvars bija 2 kategorijās: ar suņiem un ar bērniem. un tad es atcerējos tās varbūtību līnijas no lukjaņenko vampīrgrāmatām, nu par to, kā visādi teorētiski var notikt.

es iedomājos, ja mums ar kalniņu viss būtu sanācis citādi, ja vispār viss būtu noticis pa citu varbūtību līniju, - viņš taču, sasodīts, gribēja bērnu. un ja viss būtu noticis citādi un mēs būtu vēl nedaudz stulbāki, tad es šodien varētu ierakstīties vienā no populārajām gar-daugavmalu-staigātāju grupām. un tas būtu reāli dīvaini.

man par to domājot pat īsti nekāds sentiments vai kas tāds neuznāk, vienkārši reāli dīvaini sajutos šodien. un vēl nopriecājos par to, kur varbūtību līnijas noved. kaut gan - kas zina.

un kaut gan doma par sevis reproducēšanu man šķiet reāli freaky, tas laikam tomēr ir "vecums nāk" sindroms, ja par to vispār domāju. baisi katrā ziņā.

jau 7 mēnešus dzīvoju juglas papīrfabrikā, bet šodien pirmo reizi bijām pastaigāties pa rajonu. harij-poteriskas sajūtas, jo nokļuvām trejburvju turnīrā un redzējām pāris zvēromagus, bet tolkīns nedus - šīlobas ala un morijas ezers arī ir mūsu apkārtnē.

mums bija siermaizes, alus un ļoti skaista krēsla ezera krastā.

viens mirklis un debesis nokrāsojās.
- skaties, cik brīnišķīgi Dievs nokrāsoja debesis!
- skaties, cik brīnišķīga ir fizika.

mūsu mūžīgi pretējie viedokļi, filozofiskās sarunas un neļaušana ieslīgt dvēseliskā apcerē par to, cik viss tomēr ir sarežģīti, iegrūžot man atpakaļ realitātē ar nedaudz spiedzīgu balsi, kas brēc: "nu nē, nē, nē! ja tu aprecēsies, aaaa, nēēē!"

šī vakara secinājums: "tas vienkārši ir cilvēka dabā."

lieldienu pārgājiens cēsis - straupe, 3 dienas, 2 naktis, 42 km. we fckn did it!

1. diena

• vilciens rīga - cēsis. uzzināju, ka iesim kopā ar kalna skolu, resp., ~ 20 cilvēkiem, kuriem bija visādas advancētas lietas, piemēram, milzīgas mugurssomas, ūdensnecaurlaidīgas teltis un silti guļammaisi. sasmējos par sevi ar jāņa mugursomu un guļammaisu rimi maisā. [paldies enijai par maisiņu]
• cēsis. izrādās, ka neatkarīgi no aprīkojuma un pieredzes, vājība uz "ieiesim veikalā!" ir visiem.
  
• lietus. lietus. lietus. lietuslietuslietuslietuslietus visas dienas garumā. 
• pirmie 13 km līdz telšu vietai pie gaujas pa mežu [gauja, ja?!]
  
• telšu vieta - viss slapjš, līst, telti no peļķēm pasargāt mēģinājām ar 4 egļu zariņiem. neveiksmīgi, protams.
  
• dižozols. tolkīnisks skats - stāvam kalna galā, līst, migla, harijs staigā pa pļavu viens pats un stabulē. [harijs vispār stabulēja gandrīz nepārtraukti, arī ejot pret kalnu, apbrīnojamas plaušas.]
  
• vakars. ugunskura iekuršana prasīja tikai pusotru stundu, kuras laikā mani atkal pārņēma "nolemtības vēja" sajūtas. nostaļģija par rudens PPP. bet beidzās viss labi [tikai lietus nebeidzās. vispār.] - tika grillēta egle, dažiem atklājās kemperis urbāns, izdzerts maziņš šņabītis [kurš vienkārši iztvaikoja no manis], un radīta ilūzija, ka lietus laikā pie ugunskura kaut ko var izžāvēt. toties izkausēju kurpēm šņores. būtu tur bijis mans mincis, viņš zinātu, ko pateikt: "BEIDZ IZSKATĪTIES PRETĪGI" [bet es nebeidzu arī turpmākās dienas, eh]. jāņa zvans iepriecināja, bet lika arī saprast, ka tuvojas nobraukšana pa fāzi, jo tuvojošos nakti uztvēru mierīgi. velti.
  
• nakts. silti [apmēram pirmās 5 minūtes], auksti [līdz rītam]. gulēju maz, lūdzu Dievu, lai neviens no mums nesaslimtu. nopietni.

2. diena

• rīts. apavi bija pārnakšņojuši peļķē telts iekšpusē, ūdeni varēja izsmelt. risinājums - maisiņi uz kājām. līst. viss ir slapjš, viss. un tas, kas nav tiek saslapināts [piedod, austra par šalli.] 
• neliela apmaldīšanās. "sekojam pēdām!" 
• neliels līkums ap ezeru, skaisti noplūdis mežs. sāk sāpēt pēdas.
  
• biedriem vajag veikalu. paliekam gaidīt. nāves draudi, ja "viņi būs ēduši otros kafejnīcā!"
• enija turbotriecienā izved grupu pāri kartupeļu laikam, pļavai, mālainai zemei un vēl vienai slapjai pļavai. pēdas turpina sāpēt.
  
• skaists skats - līdz viesu mājai 1, 9 km.
  
• viesu namā. novelku apavus, kājas kūp.
  
• vakars. vajag grādus, saimnieks nedod [neticu, ka viņam nebija], atis un dabas fetišists [izrādās biologs] toms dodas misijā. līdz mērķim 5 km. es saku: "upurēšanās biedru labā." bārītis: "atkarība."
• ļoti patīkams chill vakars ar divlitrīgajiem un sarunām. artim dzīves gudrības atklājošie stāsti, bet harijam viss ir sarežģīti un "harij, aizveries!" ļoti smieklīgi.
  
• "cilvēciņi rada cilvēciņus", "klasika paliks, bet tagad ir mūsu laikmets", "eu, bet jēzus zināja, kas viņš ir?" un citi lieliski domu graudi.
  
• nakts. visi 30 cilvēki vienā zālē uz grīdas. izkarinātas teltis un mitruma līmenis dažus procentus līdz lietum.
  
• nepareizā dziesma, noguruma efekts un sāku raudāt. tas bija dīvaini, jo tā arī nesapratu, par ko jāraud.

3. diena

• palikušas 3 maizes šķēles, bet kopā ar sinepēm ļoti labi. [vispār 1,5 maizes joprojām stāv somā]
• purvs. kurpēs akvārijs. hc.
  
• ejam, ejam, ejam.
  
• īdu, īdu, īdu. bet didzim īdēt nav forši, jo attieksme: "baigi forši īdi!" nepalīdz paīdēt tā no sirds. pietrūka jāņa nīgrais skatiens.
  
• sāpjsolis. kā solis, tā sāpes. kā solis, tā sāpes. un tā 13 km.
  
• el grand final - ieejam straupē un sāk spīdēt saule.
• veikals, alus, pietura. cik noprotu vasarā ar riteņiem, ja? 
• piebrauc autobuss un sāk zvanīt baznīcas zvani. hilarious. 
• autobusā blakus sēdēja saldi smaržojoša sieviete, kas lika vēl skaudrāk apzināties, savu smaku un dubļu slāni. iekšējais bomzis gavilēja. burtalitātē ir spēks.
  

PALDIES

• VISIEM par kompāniju
• ENIJAI par teltsvietu
• AUSTRAI par siltu muguru 2. dienas rītā
• HARIJAM par 2. nakts sarunām un sinepēm
  
• ARTIM, ka vispār paziņoja un bildēm
• BĀRĪTIM par ievadu labās manierēs ("Jūs, jūs, jūs") XD
• ATIM par Kempera Urbāna atklāsmi
  
• TOMAM par brīnišķīgu ekspres-sarunu, kuras laikā uzzināju, ka eksistē vismaz vēl viens cilvēks, kuram ir tādi paši uzskati, kā man.

PALDIES DIDZIM par

• mana guļammaisa nešanu
• savas šalles un cepures aizdošanu
• telts nešanu
• paklājiņa iedošanu
• pastāvīgu kompāniju
  
• un visu pārējo, par ko man kādreiz nāksies samaksāt, jo viss ir ierakstīts BLOCIŅĀ
  

pēc tā, pie kura man gribas pilnīga pārguruma brīžos, var noteikt, kurš ir konkrētā dzīves perioda mīļākais cilvēks. un mani pašu diezgan ļoti pārsteidza atklāsme šorīt ap sešiem, ejot pa lietu pilnīgi slapjām kājām. like - tiešām diezgan ļoti. bet nu...

un fruščiante ir da mēn, nevaru beigt justies pārsteigta par viņa mūzikas lieliskumu.

ir gandrīz desmit no rīta, man ir nozagta vesela stunda, ar labunakti.

braucu autobusā no rīta, lasīju poteru un raudāju. tik smieklīgi, bet pilnīgi godīgi - tā ir viena no aizkustinošākajām grāmatām, ko es jebkad esmu lasījusi. un pārlasījusi. un tad izlasījusi vēlreiz. harry, i <3 you.

un man ir kaut kāds baiss uztraukums. tā, ka iekšā viss griežas, nevar ieēst un paliek slikta dūša. un, protams, tam nav nekāda racionāla iemesla. besī, kad tā notiek.

nesen atbraucu no darba, šausmīgi nāk miegs, bet man vēl jāuzraksta tās divas lapas cālītim. varētu vienkārši neuzrakstīt, bet apkārtējo centīgums smagi spiež uz manu niecīgo pienākuma apziņu.

nezinu, kas tas ir, ka man ir radies priekšstats, ka - ja jau reiz es studēju kko, tad man visam vai vismaz lielākajai daļai tajā jāpatīk. un es sev nevis reāli pajautāju: "eu, kristīne, tev tiešām patīk cālītis, rudzītis, olga, utt?" bet pasaku sev, ka man IR JĀPATĪK, jo citādi to studēt būtu stulbi, īpaši tādēļ, ka dauzi jau tā teica - ko tu ar to teoloģiju darīsi?!? un es nevienu brīdi neesmu nožēlojusi savu izvēli, bet tomēr - ko sasodīts nozīmē "ir jāpatīk"?!? citā gadījumā teiktu - screw this! bet diezgan tizli sanāk, ja man tas jāattiecina uz pašai sevi.

haha, vajag tēju un nečīkstēt. pēdējā laiciņā [nu pēdējos gados 10] kaut kā baisi iepaticies. XD

manī dzīvo mazs rūķītis, kurš ārdās pa plaušām. bet man vismaz ir pilnīgi brīva diena (ne skola, ne darbs), ko veltīt Heroes IIII. ^___^

un vēl šī ir gavēņa 11. diena. un man liekas, ka šajā laikā es vismaz 100 reizes esmu teikusi "nē" kaut kam, no kā atteicos. baisi daudz, jo principā es atteicos no diezgan nevajadzīgām lietām, kas manā ikdienā tomēr ir, un tad es iedomājos, ka pirms tam es būtu 100 reizes teikusi "jā"... bet no otras puses - nu un?! :D

vakar bija Laine un Austra ciemos, sirdi plosoši emociju izvirdumi līdz četriem rītā. psihologi. XD

nieru 1 - 7, rīts, guļu 2metrīgajā "gultā", sapņoju par tetovēšanu [reāli freaky sapnis bija], zvana tel. vēl aizmigusi paskatos, ka svešs nr., hvz, kāpēc paceļu. "čau, te inx zvana, tu tur savā blogā par teātri kko rakstīji, blablabla, negribi vienu mazu lomiņu nospēlēt īsfilmā?" pirmā doma - wtf? ko? kāds inx? kāds blogs? ko spēlēt? "(..)tikai jādusmojas un jālamājas(..)" -"jā, ko? jā, jā. labi, jā."

tā nu šodien varēju pamest čali 5reizes no vietas. feels so good. :D kgan pēc tam domāju - varēju foršāk, bet nu gan jau filmiņa piecietīs tās 30 sek. : D

un jā, kinda cool satikt inx'u un nebaidīties ar viņu runāt. hahaha. XD

nekas nelīdzinās uztraukumam mirkli pirms iziešanas uz skatuves. es stāvu milzīgajā rozā kleitā un neatceros tekstu, nevienu vārdu, vēderā viss ir sagriezies un mani mazie taureņi uzmundrina mani nevis otrādi, jo galu galā es jau vismaz 5gadus eju teātrī nevis viņi. un tas uztraukums nav ne spēcīgāks, ne jocīgāks, ne grūtāk pārvarams kā jebkurš cits, vienkārši - citāds. un man reizēm ir sajūta, ka tieši Tas Uztraukums ir vitāli nepieciešams. tā pat kā aplausi, tā pat kā pašas 2 stundas uz skatuves.

šodien bija valsts skate, man pilnīgi nemaz negribējās braukt, nebūtu man viena no galvenajām lomām, - būtu apsvērusi iespēju uzmest pasākumu. bet tā gadās bieži - kaut ko ļoti negribas, bet beigās izrādās tik forši. tiešām neatceros otru tik atsaucīgu publiku, kuri smejas jau nepieklājīgi daudz un pārāk skaļā balsī komentē no zāles. vismaz normāls "tikai neapsmieties" treniņš. :D

kopš sāku studēt, ļoti, ļoti pietrūkst teātris. vienā mēģinājām iet ar minci un sievu, bet mūs veiksmīgi atšuva, jo mums nepatika viņu ieplānotā izrāde par omēm, kuras piedzeras un tēlo tiesas prāvu [whoa, tik interesanti! :D] bet mincis pilnīgi droši var tam teātrim piešķirt Nodiršanas Saulītes, jo viņi valsts skatē nepiedalās. jā, man ir ļauns prieciņš par to.

bet srsly, es gribu kkur iet uz teātra nodarbībām. un uzzināt, cik mēs dabūjām skatē.

"visi slavenie cilvēki ir smagi strādājuši, lai tādi kļūtu. tātad, ja tu gribi kļūt slavens, vienkārši jāpārvar savs slinkums."

"teātra observatorija" ir tik forša. ^_^ kādas pēdējās 10 reizes, kad apmeklēju teātri, tas bija dailē, tāpēc mani tiešām sajūsmināja šis iestādījums, jo tur viss ir stipri citādāk. ieskaitot krēslus. atšķirībā no dailes - neērti. un kkad jāiet uz jauno rīgas teātri, arī tur neesmu bijusi.

un izrāde bija lieliska. kompānija bija lieliska. vakariņas bija lieliskas.
common people.