Albion

- ņem oglīti, kad piedzersies, iedzer, lai paliek labāk!

pēc tāda teksta nolēmu nedzert. plāniņš, protams, izgāzās, bet nu minimāli, minimāli. pasākums tā pat bija ļoti jauks, vieta lieliska, ļoti skaista un mierīga. laura arī. nu vismaz par to pirmo.

pirms laika rakstīju vēstuli par to, ka ļoti grūti palikt tagadnes laikā - vienmēr ir kaut kādi sapņi par nākotni, visādas pagātnes atmiņas, un tas viss traucē dzīvot tieši šajā brīdī, kas ir "tagadne". man ir jauna hipotēze [noteikti ne priekš citiem, bet es pati pirms tam to neiedomājos] šajā sakarā - es nedomāju par pagātni vai nākotni, bet par "laimīgo laiku". pagātni ar laika distanci ir viegli idealizēt un ar nākotni pavisam vienkārši - izdomā, ko vien gribi! lieliski! bet pilnīgi nepareizi, jo pagātne ir pagājusi un nākotne var arī nepienākt, un pat ja pienāks, tad tā tik un tā vienā brīdī pārvērtīsies tagadnē un tad vai nu būs tik un tā jāiemācās dzīvot tagadnes laikā vai mūžīgi jādzīvo ar cerīgo skatu nākotnē, kura nekad nepienāks, jo nākotne pēc definīcijas ir tas, kas vēl tikai būs, ne šis mirklis.

nu, lūk, tā kā šis jautājums mani ir kādu laiku nomocījis, tad ar prieku varu paziņot, ka aktīvi esmu ķērusies pie šīs "tagadnes" lietas praktizēšānas ar pavisam vienkāršas [un reizē ļoti sarežģītas] metodes palīdzību - justies laimīgi. man ir cilvēks, kurš aktīvi rūpējas par to, lai es justos tā, ka vienkārši negribas citu "laimīgo laiku", jo tas vienkārši jau ir. protams, būtu pārspīlēti teikt, ka nepārtraukti, bet progress ir jūtams.

nākošais izaicinājums - spēt šo "tagadne = laimīgais laiks" praksi realizēt vienatnē, tomēr līdz tam vēl augt un augt, bet es neiebilstu. ^_^

atnāca un forši. visādas patīkamas pārmaiņas - sāku no rītiem vingrot, vairāk smaidu un izteiktāka kļuvusi mana pozitīvā attieksme.

nav tā, ka nepatīk. ^_^

dzīvot ir forši.

šodien pieturā klāt pienāca ļoti skaista meitene un teica, ka man smukas zeķubikses. jau agrāk biju viņu ievērojusi sava maršruta transportā, tagad beidzot iepazinos. viņu arī sauc kristīne. laikam kristīnēm tāds liktenis - būt foršām. [protams, ja negadās ar edgaru sapīties.]

foršie dzīves momentiņi.

daudz buču, daudz nerātnību, daudz smieklu.

momentiņi:

• jubulāra uzmešana gaisā pie brīvības pieminekļa
• pelmeņi pus4os naktī un sarunas par teodiceju  
• čalis celsijā, kas pie letes man sāka stāstīt par savu draugu pašnāvnieku. man tāds - wtf?! nu neko, sahagoju un gājām ar pītiņu dejot
  
• pārējais: kas notiek nieru ielā, paliek nieru ielā :D
  

un neskatoties uz to, ka nokavēju trīs stundas, neievēroju dresscode un nesatiku vienu no saviem vīriešiem, balle bija lieliska. tagad esmu tukumā un atpūšos. cepsim ar mammu pīrādziņus.

vakar mani aizveda uz šamaņu vietu pie jūras, tur tiešām ne tikai izskatās, bet pat jūtās viss maģiski. iespējams, viens no labākajiem piknikiem, tikai vīns + piens ar medu laikam kaut ko nelāgu nodarīja manam vēderam. bet tie ir dzīves sīkumi.

bija jau vēla pēcpusdiena vai gandrīz vakars, kad sauļojāmies aprīlī [jā, jā - ārprātīgie jaunieši] un izdomājām, ka jāpaliek pa nakti mežā. lieki teikt, ka ne telts, ne normāli guļammaisi mums nebija, tikai viens un to pašu nevarēja aizvērt.

- eu, bet mēs nosalsim.
- jā, mēs nosalsim.
- paliekam?
- labi, paliekam.

bet ja kaut ko ļoti vajag, tas vienmēr uzrodas - šamaņu vietā bija divi guļampaklājiņi. visu nakti kurinājām ugunskuru, mūsu niķīgais draudziņš vienā brīdī apvainojās, ka nepievēršam gana daudz uzmanību un gandrīz nodzisa, bet ar viņu varēja visu forši sarunāt, pasakot, ka viņš ir mans mazais un ka viņam jāsaņemas. pēc tam vēl ap desmitiem no rīta kūpēja. ^_^ [un es īsti nesaprotu, kā tas var būt pārsteigums, ka ar ugunskuru ne tikai var, bet arī vajag sarunāties.]

patiesībā bija daudz mazāk auksti, kā pārgājienā, burvīga nakts, rīts, iepriekšējā un arī šī diena. mans iekšējais bomzis gavilēja un es, iespējams, esmu dzimusi, lai kļūtu par mazo sūnu rūķīti. bet - kurmīša likums [var rakt un var arī nerakt].

un jā - man ir atbrīvojums no lielās talkas, jo ejot prom, pa ceļam salasījām pilnu maisiņu ar atkritumiem. pilsētā nevajagot lasīt, jo pilsētai ir rokas, bet mežam nav. es gan teiktu - muļķības. :D

es jau biju aizmirsusi, cik krišnaītos ir garšīgs ēdiens. 4dien būs nauda, aiziešu vēlreiz. bet smieklīgi tomēr čurāt, klausoties, kā aiz durtiņām kāds dzied "hare hare". jā, tiešām smieklīgi.

šī bija laba diena.

tikai tagad sapratu, ka man sāp nevis kakls, bet rīkle un viss barības vads [vai arī elpvads? hvz, kaut kas pa kaklu uz leju] un tas ir ļoti pretīgi, jo man ir sajūta, ka man iekšas deg.

es ceru, ka tas ir no vemšanas un drīz pāries, jo es negribu atkal saķert kkādu draņķību, kuru izārstēt man maksās trešdaļu mēneša ienākumu.

labi, turpināšu skatīties vampire diaries un gaidīt, ka pāriet. :D

mamma tikko piezvanīja: "ja es iedošu tētim pašceptas bulciņas līdz, iesi pakaļ?!" ^________^

vakardien beidzot spēlējām uz dailes skatuves, mums visādi misēkļi sanāca, piemēram, tumsā saskrējos ar krišjāni, jo sajaucu, no kuras puses man jānāk un ierāvu pagales lieluma skabargu pēdā. pirms izrādes apraudājos, man jau liekas, ka vēl dažam labam tā gadījās, vnk počs tā aizkustinoši runāja, nu.

pēc izrādes bija diezgan liels nogurums, tāpēc nebrīnos, ka "pusdienās" pie inxa piedzēros trīsreiz - pačučēju, piecēlos, uzēdu, iedzēru, pačučēju [..],ēst un gulēt, haha. bet pusdienas bija lieliskas atšķirībā no tā šņabja, kuru vajadzēja viltīgi iemānīt iekšā, mēģinot nepieļaut saskari ar garšas kārpiņām.

ak jā - zaudēju savu veģetārieša nevainību. tas bija baisi. pat baisāk kā dveshy [just kiddin`, she's made of awesomeness]

inx: "nu tu taču visu vakaru tādu sūdu runā!"
dveshy: "viņa ir runājošs mājdzīvnieks!" [vai kāds nu bija tas vārds]