Albion

vakar mani aizveda uz šamaņu vietu pie jūras, tur tiešām ne tikai izskatās, bet pat jūtās viss maģiski. iespējams, viens no labākajiem piknikiem, tikai vīns + piens ar medu laikam kaut ko nelāgu nodarīja manam vēderam. bet tie ir dzīves sīkumi.

bija jau vēla pēcpusdiena vai gandrīz vakars, kad sauļojāmies aprīlī [jā, jā - ārprātīgie jaunieši] un izdomājām, ka jāpaliek pa nakti mežā. lieki teikt, ka ne telts, ne normāli guļammaisi mums nebija, tikai viens un to pašu nevarēja aizvērt.

- eu, bet mēs nosalsim.
- jā, mēs nosalsim.
- paliekam?
- labi, paliekam.

bet ja kaut ko ļoti vajag, tas vienmēr uzrodas - šamaņu vietā bija divi guļampaklājiņi. visu nakti kurinājām ugunskuru, mūsu niķīgais draudziņš vienā brīdī apvainojās, ka nepievēršam gana daudz uzmanību un gandrīz nodzisa, bet ar viņu varēja visu forši sarunāt, pasakot, ka viņš ir mans mazais un ka viņam jāsaņemas. pēc tam vēl ap desmitiem no rīta kūpēja. ^_^ [un es īsti nesaprotu, kā tas var būt pārsteigums, ka ar ugunskuru ne tikai var, bet arī vajag sarunāties.]

patiesībā bija daudz mazāk auksti, kā pārgājienā, burvīga nakts, rīts, iepriekšējā un arī šī diena. mans iekšējais bomzis gavilēja un es, iespējams, esmu dzimusi, lai kļūtu par mazo sūnu rūķīti. bet - kurmīša likums [var rakt un var arī nerakt].

un jā - man ir atbrīvojums no lielās talkas, jo ejot prom, pa ceļam salasījām pilnu maisiņu ar atkritumiem. pilsētā nevajagot lasīt, jo pilsētai ir rokas, bet mežam nav. es gan teiktu - muļķības. :D