nekas nelīdzinās uztraukumam mirkli pirms iziešanas uz skatuves. es stāvu milzīgajā rozā kleitā un neatceros tekstu, nevienu vārdu, vēderā viss ir sagriezies un mani mazie taureņi uzmundrina mani nevis otrādi, jo galu galā es jau vismaz 5gadus eju teātrī nevis viņi. un tas uztraukums nav ne spēcīgāks, ne jocīgāks, ne grūtāk pārvarams kā jebkurš cits, vienkārši - citāds. un man reizēm ir sajūta, ka tieši Tas Uztraukums ir vitāli nepieciešams. tā pat kā aplausi, tā pat kā pašas 2 stundas uz skatuves.
šodien bija valsts skate, man pilnīgi nemaz negribējās braukt, nebūtu man viena no galvenajām lomām, - būtu apsvērusi iespēju uzmest pasākumu. bet tā gadās bieži - kaut ko ļoti negribas, bet beigās izrādās tik forši. tiešām neatceros otru tik atsaucīgu publiku, kuri smejas jau nepieklājīgi daudz un pārāk skaļā balsī komentē no zāles. vismaz normāls "tikai neapsmieties" treniņš. :D
kopš sāku studēt, ļoti, ļoti pietrūkst teātris. vienā mēģinājām iet ar minci un sievu, bet mūs veiksmīgi atšuva, jo mums nepatika viņu ieplānotā izrāde par omēm, kuras piedzeras un tēlo tiesas prāvu [whoa, tik interesanti! :D] bet mincis pilnīgi droši var tam teātrim piešķirt Nodiršanas Saulītes, jo viņi valsts skatē nepiedalās. jā, man ir ļauns prieciņš par to.
bet srsly, es gribu kkur iet uz teātra nodarbībām. un uzzināt, cik mēs dabūjām skatē.