Albion

piektdien atgriezāmies latvijā, klausoties fūres šofera rupjās un arī mazāk rupjas anekdotes, bet laika internetam līdz šim nav bijis - no vidusjūras un nūdistiem pie ventas un vecākiem (kuri nav nūdisti), patiesībā nemaz nepietrūkst. tas priecē. tāpat kā šīs brīvdienas un (es jau negribu lielīties) lieliskie mēmā šova rezultāti. minu minu mīkliņu (un daru to lāāāābi).

• "Reliģija - tumšās pagātnes palieka". Un tas ir pilnīgi pareizi, jo ieņemšana un iekšdzemdes periods ir ikviena cilvēka tumšā pagātne, bet tā arī ir reliģijas joma. Pēc tam, līdz ar cilvēka attīstību, viss noskaidrojas, viņš kļūst par ateistu. Bet līdz ar vecuma iestāšanos viņu atkal pārņem tumsība un nāves nenoteiktība, kas līdzinās tumsai nenoteiktībai, ko viņš pārdzīvojis, atrazdamies dzemdē, un viņš atkal sāk domāt par nejaušību, likteni, Dievu. (29)
  
• Bet nāves apzināšanās ir ļoti tuva apziņai par seksu. Ne par vienu, ne par otru - normālā empīriskā līmenī - nevar reflektēt pašā aktā, vai nu runa būtu par nāvi, vai dzimumaktu. Sekss šajā ziņā ir nāves analogs, tādēļ tas ir jāzina. (57)
  
• Atgriezies no lekcijas Nika pajautāja vectēvam, vai sargeņģelis palīdz visos dzīves gadījumos. Timofejs Aleksejevičs diezgan ilgi domājis, bet pēc tam paskaidrojis, ka sargeņģelis palīdz tikai dvēselei, un ja arī miesai, tad tikai dvēseles labad: "Viņš tev nav savējai, nav brālis. Viņš ir savējais tavai dvēselei, bet tev pašam - svešinieks. Sātans - tad jau tas ir daudz savējāks! "
  

kaut arī svēti nosolījos uz vēl vienu sūdīgu HP filmu neiet, tomēr aizgāju, un uzminiet nu! - arī šī bija sūdīga. bet šoreiz nekāda sarūgtinājuma, tikai prieks, ka dažas lietas dzīvē ir nemainīgas (prieks #2 - vairs nekādu sūdīgu HP filmu).
tomēr atšķirībā no citām filmām, šī vismaz emocionāli aizkustināja (lasīt - raudāju kā bērns), pēdējais, kas no HP palicis un tad visi tie aizkustinošie kadri, kā sirdī drosmīgie cīnās par to, ko mīl un viss tas.
un, kas mani īpaši sajūsmināja - augšāmcelšanās akmens izskatās gluži tāds, kā man uz galda stāv.

d: es tev jau piecas reizes saku - neliec miskastē rimi maisiņus, man pēc tam nav kur drēbes likt.

gan greizsirdība, gan gribēšana, lai otrs dara man pa prātam bojā attiecības. kad tā ar prātu to apsver, liekas tik loģiski un pareizi, bet, kad atnākuši niķi, tad prāts pie kājas (cik jocīgi, jo tur pat nav kaulu smadzeņu. laikam nav.)

pēc ilgas gribēšanas, beidzot aizgājām uz taku. forša, forša vieta, garšīgs ēdiens un vispār jauki. un vispār lielisks vakars, un es lielos, jā. :D

un vēl tie, kas ar kolainu muti.

d: ejam mazgāt zobus
es: izmazgā manējos arī
d: vēl kāds laiciņš jāpagaida līdz varēšu tavējos izmazgāt

tāda māja, kur teologu grupa dzīvo mēnesi, divus, pusgadu, lasa gudras grāmatas, raksta gudras grāmatas, runā par lietām, vietām un parādībām, un neuztraucas par tādiem sīkumiem, kā ēšana vai gulēšana siltumā. man liekas, ka tas būtu superforši. būs kādreiz jāizveido, vai ne?

sestdiena: 

• rododendru dārzs ar d. + vecākiem + krustvecākiem. ja man kādreiz gadīsies situācija ar pili privātīpašumā, noteikti ierīkošu rododendru dārzu. tik, tik skaisti.
  
• "lāči". vieta skaista, uzvara šahā grandiozāka kā puskājas lieluma figūras, bet ēdiens - (tēti, tālāk nelasi!) pē. puņķaina baravikzupa un visnegaršīgākie sautētie kāposti (kā tos vispār var sabojāt?)
  
• medicīnas muzejs. iespējams, visforšākais rīgas muzejs. iesaku viņam un viņai.
• katana ar tēti un d. un noceltā uzvara. viens gājiens un es būtu triumfējusi! (no otras puses - 4 riteņi un es būtu auto)
• top gear skatīšanās ar maniem mīļākajiem vīriešiem, tas raidījums ir super smieklīgs.
• pēdējo spēku izlietošana zobu izbirstēšanā un iegrimšana komiskā miegā. (dziļā un ar sapņiem par d. un alu)

svētdiena:

• lielais costa kuģis. no iekšpuses tikpat liels kā no ārpuses, varēja apskatīt baseinus un resnos viesus tajos. foršā puse - paskatīties citādu rīgas panorāmu un paēst izcili garšīgas pusdienas (negribu kruīzā, gribu to pavāru sev mājās).
  
• maza pasēdēšana pie d. mammas un iešana plikām kājām mājās. pēc tam berzu minūtes piecas.
  

secinājums: patiesā teologa māņticībā ticu, ka pēc tik super foršām brīvdienām nāks tāda paša apmēra (tikai ar mīnuss zīmi) darba diena. un jā, man ir aizdomas, ka tam varētu būt saistība ar grieķu valodu.