Sviesta Ciba |

(

mirdzums) rakstīja,
@ 2013-07-20 18:58:00

Un bērns nav pat divas nedēļas vecs.

Es biju tik priecīga, ka man nav pēcdzemdību depresija. Mī izdomāja, ka man vajag elli.

(Ierakstīt jaunu komentāru)

	hedera 2013-07-20 19:28 (saite)
	Ļoti iespējams, ka nākamreiz, kad viņu satikšu, es viņu piekaušu. (Atbildēt uz šo) (Diskusija)

	mirdzums 2013-07-20 19:32 (saite)
	nu, nevajag. kad tu nākamreiz viņu satiksi viņam būs grūti, jo ļoti iespējams, ka mēs ar Didzi būsim prom. (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	hedera 2013-07-20 19:35 (saite)
	Un viņam nebūs nekādu tiesību uz citu cilvēku līdzjūtību. (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	mirdzums 2013-07-20 19:38 (saite)
	tagad man, protams, gribas viņu aizstāvēt. bet man nav spēka kārtējo reizi izdomāt argumentus pašai pret sevi, lai viņu pažēlotu. (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	hedera 2013-07-20 19:40 (saite)
	Aizstāvēt te nav par ko. Saprast un izskaidrot, protams, var mēģināt, bet pat tas nenozīmētu, ka viņš nav pelnījis pa seju. (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

	(Anonīms) 2013-07-20 19:58 (saite)
	piedod un taps piedots (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

pelnufeja
2013-07-20 21:59 (saite)

Man ir ļoti bēdīgi, ka jums tur tā viss izvēršas. Bet varbūt tomēr tur var ko līdzēt, nu, nezinu, apsēsties un izrunāties, paskaidrot, ka, ja nolemj iedzert ar draugiem vairāk par vienu alu, tad tomēr par to vajadzētu obligāti informēt, lai Tu nesatraucies un nepanikojies, pajautā, kā viņš justos, ja Tu, piemēram, ar bērnu pazustu uz trīs dienām, nedevusi nekādu ziņu, varbūt viņam vienkārši neienāk prātā, kā tas ir, kad otrs sēž mājās un nomokās ar domām un briesmīgo sajūtu, ka kāds ir tevi piečakarējis, nodevis tavu uzticēšanos. Varbūt tāda pamatīga izskaidrošana par to, kā tieši Tu jūties, varētu palīdzēt kaut ko mainīt. Protams, ja ne, un Tu saproti, ka šādi nevari, tad jau...droši vien labāk ir bez tā visa.
Katrā ziņā es ļoti ceru, ka jums viss kaut kā atrisināsies un sakārtosies. Bužibuži. :*

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)

mirdzums
2013-07-20 22:38 (saite)

Šī saruna mums ir bijusi daudzas reizes. Un pēc katras reizes, kad viņš mani šādi ir sāpinājis, viņš ir juties drausmīgi vainīgs un man viņš beigu beigās bija jāmierina.
Es to vien daru, kā cenšos ar viņu izrunāties. Bet viņš liek man svešus vārdus mutē. Es viņam sīki, lai viņš nepārprastu, detalizēti un maksimāli ekspicīti paskaidroju, ko mēs varētu darīt, lai mums ir labi. Bet viņš nolemj, ka tad jau viņš nedrīkst pilnīgi neko darīt. Es viņu nesaprotu.

Es jau te domāju braukt uz Preiļiem, bet tad tā būtu kā atriebība viņam un to es nevēlos. Viņš jau nekad nejutīsies kā es. ja es nebušu mājās, viņam tas neko nenozīmēs. Viņš zinās, kur esmu un neuztrauksies. Bet, ja viņš nolems, ka esmu viņu pametusi, tad viņš droši vien saskums un ies tālāk, sāks dzert ar draugiem un drāzties ar visiem pēc kārtas.

Es taču neesmu pilnīgs deģenerāts, esmu ar viņam teikusi visu to, ko man tagad cilvēki iesaka. Bet šķiet, ka nekas netiek dzirdēts. Laikam mums nevajadzētu būt kopā. Šķiet, ka viņam attiecības ar mani pilnīgas mocības.

Ja mums kaut kas "atrisināsies", tad tikai īslaicīgi. Tieši tā, kā līdz šim.

Paldies, ka tu centies palīdzēt. Viss tas, ko tu iesaki ir tieši tas, kas manuprāt būtu jādara, bet es to visu jau esmu darījusi gan iepriekš, gan arī šodien.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

pelnufeja
2013-07-20 22:59 (saite)

Man to gribas kaut kā ielikt iekavās vai, nezinu, pateikt čukstus, jo vienkārši ir bailīgi par tādām nopietnām (vēl jo vairāk citu cilvēku dzīves) lietām pateikt, bet es droši vien to ilgi neizturētu, ja man liktos, ka mani neciena un čakarē, lai gan, es esmu gļēvulīga un briesmīgi pieķeros cilvēkiem, mani droši vien varētu ilgi sāpināt, ja es to cilvēku mīlētu, vēl jo vairāk, ja man liktos, ka viņš mīl arī mani, bet es nedomāju, ka tas ir pareizi tik ļoti turēties pie cilvēkiem, kuri dara pāri, no otras puses, ir jau tā sajūta, bet, ja otru tiešām mīl un kopā ir labi, varbūt pie tā ir jāturas, cik vien spēka, jo cik tad bieži tā ir, nezinu, tur laikam kaut kā jāmēģina no visām daudzajām iekšējām balsīm saklausīt īsto, manā cilvēkattiecību pieredzē, kas gan nav salīdzināma ar Tavu situāciju, kaut kā vienmēr tā notiek, ka es svaidos no mīlu uz ienīstu, varu pieņemt un nekad nepiedošu, plosos un mokos, un tad kādā brīdī atnāk skaidra sajūta par to, kas ir jādara, un es nekad vēl tādu sajūtu motivētas rīcības neesmu nožēlojusi. Lai Tev arī izdodas saklausīt un saprast, kā labāk! Lai mierīgi, cik nu tas iespējams! :*

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

Navigate: