Man vajag autovadītāja apliecību. Un tas dunduks, lai turpmāk mistiski pazūd kā kājāmgājējs.

Nu, kāpēc es nevarēju būt lesbiete? Vai labāk biseksuāle. (jā, zinu, daudziem šķiet, ka visi ir biseksuāli. man agrāk arī tā šķita, bet tagd nē)
Patiesībā varētu būt labi arī bez orientācijas maiņas, ja vien es nebūtu tik sasodīti monogāma. Monogāmija vispār ir dabiska? Kā lai es sevi pārtaisu?

Es jūtos ievilkta slazdā.
Vispirms es iemīlos. Iemīlos tā, esmu apburta visu laiku, kamēr esam kopā. Katru reizi, kad viņš mani sāpina, es izoperēju no atmiņas, lai tas netraucē mīlēt.
Tad īpašums, nauda. Mēs esam sasaistīti. Mana ģimene ir viņam devusi tik šausmīgi daudz naudas, ka tas būtu netaisni pret manu ģimeni, ja mēs pārtrauktu attiecības. Mašīna ir pirkta pa mana tēva naudu un par to naudu, kuru viņš aizņēmās no zupča. Mana ģimene mūs abus uzturēja gandrīz visu laiku šos divarpus gadus. Viņa mātes dzīvoklis iz kapitāli izremontēts pa to naudu, kuru mans tēvs saņēma pārdodot zemi. Kā vecāki justos, ja mēs šķirtos?
Un bērns. Mums ir kopīgs bērns.
Ar katru dienu kopā mēs sasaistamies arvien vairāk.
Vai tas tā notiek tāpēc, lai parādītu, ka nevajag pieķerties ne cilvēkiem ne lietām?
Atradu uz Didža vienu no maniem izkritušajiem sirmajiem matiem.
Telefonsarunā jautāju Mī, vai viņam kādreiz ir sāpējis. Viņš teica, ka sāpēja, kad viņš iezāģēja pirkstā.
Tādas sāpes kādas jūtu es, viņš nekad nav pazinis.
Es jautāju, vai pēc tā, kā viņš man šodien ir licis justies, viņš tieššm izvēlēsies turpināt mani sāpināt. Viņš teica jā.
Mēs ar Didzi joprojām esam divatā mājās. Es neprotu būt patstāvīga, es gribu, lai mūs kāds adoptē un aizved no šejienes.
Vai es esmu muļķe, ja domāju par šķiršanos?
Man vienmēr ir šķitis, ka var būt attiecības, kuras nesāp. Un tādas var būt ar citu cilvēku. (te es nedomāju kādu citu vīrieti, kādu ārpus sevis)
Ja es te palikšu, vai es kļūšu tikai nelaimīgāka un histēriski raudošāka?

Pieķeršanā laikam ir visļaunākais. Šķiršanās tik daudzko atrisinātu. Bet vai tas būtu nesāpīgāk kā palikt kopā.
Aj, bļin, es taču gribu palikt kopā un mīlēt.

Bet es negribu tā sāpēt. Es negribu būt ar cilvēku, kurš mani sāpina tīšām. Vai arī viņš joprojām nesaprot.

Pēdējā sazvanīšanās, pirms viņam izslēdzās telefons.
Es: "Tu tiešām man ļausi mocīties vēl vienu diennakti?"
Mī: "Te ar draugiem domājam braukt uz Jūrmalu."

Tas nav tas cilvēks, kuru mīlu. Dzēris viņš ir brutāli nežēlīgi ļauns.

Un bērns nav pat divas nedēļas vecs.

Es biju tik priecīga, ka man nav pēcdzemdību depresija. Mī izdomāja, ka man vajag elli.

Kad es viņu ieraudzīšu, noteikti uzreiz metīšos ap kaklu un visu piedošu. Vienkārši priecāšos, ka viņu redzu. Šķiet tāpēc labāk braukt prom un neredzēt viņu, kad viņš pārnāks. Vai arī neredzēt, kā viņš turpina nepārnākt arī rīt un parīt. Šobrīd man šķiet, ka viņš varētu nepārnākt arī trīs mēnešus. Ar bijušo sievu viņš tā izdarīja, un izskatās, ka viņš ir pārliecināts, ka es esmu viņa bijusī sieva.

Par bijušo sievu viņš stāstīja, cik viņa ir ļauna- neļāva viņam tikties ar draugiem un neļāva klausīties viņa mūziku. Ar mani dzīvojot viņš uzvedas tā, it kā šie noteikumi joprojām būtu spēkā, kaut gan es eksplicīti esmu paskaidrojusi, ka man tas nešķiet normāli. Esmu viņu pat mudinājusi iet pie draugiem, esmu tiešam aizdzinusi uz krogu, lai izklaidējas, esmu teikusi, lai aicina taču kādu ciemos. Bet viņš nevienu neaicina. Kad lieku viņam iet uz krogu, viņš knapi pavelkas.
Klausīties savu mūziku mājās viņš atsakās. Teica, ka negrib mani mocīt. Esmu jau sen novilkusi viņam kaudzi ar to grupu mūziku, kas viņam patīk. Pirms pāris dienām pat papildināju to mapīti un liku Didzim klausīties pa dienu, kamēr tētis nav mājās.
Bet viņš joprojām čīkst it kā es viņam visu to būtu aizliegusi.
Arī šodien viņš man teica, ka viņaprāt es gribu, lai viņš visu laiku sēž mājās. Nu bļin! Es taču vakar neko neteicu, kad viņš paziņoja, ka dosies ar draugiem iedzert.
Tas, kas mani sadusmo viņa prombūtnē ir tas, ka viņš vienmēr man apsola, ka būs atpakaļ tad un tad. Tad viņš neierodas un neatbild uz zvaniem.
Vienīgais, ko es tiešām viņam esmu aizliegusi ir manis krāpšana- gulēšana ar citām. Es viņu par to jau sen brīdināju. Un viņš piekrita. Un tiešām viņš ne reizi nav mani krāpis. Un pat, ja viņš krāptu, ko tad es izdarītu? Es taču viņu nepamestu tādēļ. Es skumtu un man ilgu laiku būtu pretīgi, bet es viņu nepamestu.
Bet šitāda tīša manis sāpināšana un apmelošana nav normāla. Kas notiek ar viņu, kad viņš dzer? Kad viņš ir skaidrā, viņš man nemūžam tā nedarītu pāri. Mēs varētu par kaut ko sakašķēties, bet viņš neizspēlētu ar mani Ičija un Skrečija epizodi ar sirds sagabalošanu un izbarošanu atpakaļ.
Kā var tieši pateikt, ka viņam ir vienalga, ka man sāp? Es dzemdībās redzēju, ka viņam nav vienalga. Vismaz tad nebija. Kāpēc viņam ir vienalga tagad?

Es gribu prom no tā visa.

Vēl dienā es gribēju zvanīt savam Mī, lai viņš atnāk un mani samīļo un paglābj no tā pretīgā dzērušā Mī, kurš mani sāpina. Un normālais Mī arī mani samīļotu un glābtu.

Es negribu viņu redzēt.

Un ja es aiziešu prom, viņš varēs sūdzēties visiem, ka es viņu pametu dēl tāds sīkuma- vienas vienīgas ballītes dēļ draugiem. Smieklīgi. Nē, nav smieklīgi.
Viņš laikam tiešam ir smagi nelaimīgs ar mani un es viņu pārāk ierobežoju. Nu, bet kāds sūda pēc viņš mani nepamet.
Varbūt tomēr viņš šoreiz saņemsies mani pamest un man nebūs jālauza galva, vai un kā aiziet no viņa.