Es jūtos ievilkta slazdā.
Vispirms es iemīlos. Iemīlos tā, esmu apburta visu laiku, kamēr esam kopā. Katru reizi, kad viņš mani sāpina, es izoperēju no atmiņas, lai tas netraucē mīlēt.
Tad īpašums, nauda. Mēs esam sasaistīti. Mana ģimene ir viņam devusi tik šausmīgi daudz naudas, ka tas būtu netaisni pret manu ģimeni, ja mēs pārtrauktu attiecības. Mašīna ir pirkta pa mana tēva naudu un par to naudu, kuru viņš aizņēmās no zupča. Mana ģimene mūs abus uzturēja gandrīz visu laiku šos divarpus gadus. Viņa mātes dzīvoklis iz kapitāli izremontēts pa to naudu, kuru mans tēvs saņēma pārdodot zemi. Kā vecāki justos, ja mēs šķirtos?
Un bērns. Mums ir kopīgs bērns.
Ar katru dienu kopā mēs sasaistamies arvien vairāk.
Vai tas tā notiek tāpēc, lai parādītu, ka nevajag pieķerties ne cilvēkiem ne lietām?
Atradu uz Didža vienu no maniem izkritušajiem sirmajiem matiem.
Telefonsarunā jautāju Mī, vai viņam kādreiz ir sāpējis. Viņš teica, ka sāpēja, kad viņš iezāģēja pirkstā.
Tādas sāpes kādas jūtu es, viņš nekad nav pazinis.
Es jautāju, vai pēc tā, kā viņš man šodien ir licis justies, viņš tieššm izvēlēsies turpināt mani sāpināt. Viņš teica jā.
Mēs ar Didzi joprojām esam divatā mājās. Es neprotu būt patstāvīga, es gribu, lai mūs kāds adoptē un aizved no šejienes.
Vai es esmu muļķe, ja domāju par šķiršanos?
Man vienmēr ir šķitis, ka var būt attiecības, kuras nesāp. Un tādas var būt ar citu cilvēku. (te es nedomāju kādu citu vīrieti, kādu ārpus sevis)
Ja es te palikšu, vai es kļūšu tikai nelaimīgāka un histēriski raudošāka?

Pieķeršanā laikam ir visļaunākais. Šķiršanās tik daudzko atrisinātu. Bet vai tas būtu nesāpīgāk kā palikt kopā.
Aj, bļin, es taču gribu palikt kopā un mīlēt.

Bet es negribu tā sāpēt. Es negribu būt ar cilvēku, kurš mani sāpina tīšām. Vai arī viņš joprojām nesaprot.